Piektās Republikas pilsoņi, kas piekrita pieņemt no Ukrainas krīzē prombēgušos, kā jau bija paredzams, tagad jau sūkstās par jaunajām problēmām. "Figaro" publicētais materiāls gleznaini tēlo, tā sakot, tulkojuma grūtības. Sākot ar dzīves stilu, manierēm, valodu un citādu dzīves kultūru, portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Rakstam sekoja vairāk nekā piecsimt komentāri. Liela daļa lasītāju tādus "neredzēta dāsnuma un solidaritātes" žestus vērtē atzinīgi, taču tīkla anonimitātes apstākļos atļaujas arī konstatēt: tie, kas nolēma uzņemt bēgļus savās mājās, piešķirt patvērumu un uzturu, nav bijuši īsti gudri – viņi pakļāvušies plašas propagandas izspiestajām sentimentālām jūtām.
Replikas pašā rakstā ir viegli apkopot dažās frāzēs: "Gribējām kā labāk, tikai mums nekas neiznāca, un mēs esam novesti līdz beigām."
Acumirklī pieauguši rēķini par karsto ūdeni, arī vienkārši par ūdeni, vairākkārt pieauguši izdevumi pat par pašu nepieciešamāko preču iegādi. Noskaidrojies, ka viesi (par lielu pārsteigumu saimniekiem – vai jūs to varat iedomāties?) ne vārda nespēj pateikt franču valodā, un līdz ar finansiālajiem tēriņiem izrādījies, ka vajag šķiest frančiem tik dārgo (sic!) brīvo laiku, lai atrisinātu absolūti svešu un nepiederošu (re-sic!) svešās problēmas (re-re-sic!). "Ar kuriem viņiem nav un nevar būt nekā kopēja."
Rezultātā franču maigā psihe nopietni cieš, līdz pat bezmiegam, pat līdz – šķiet, tas jau skan kā nāves spriedums franču un visu eiropiešu ausīs – "līdz dzīvesprieka un apetītes zudumam".
Kas var būt sliktāks eiropietim nekā "bez jebkādas baudas izdzerta rīta kafija"!
Metot pie malas eiropiešu mūžīgo dīkšanu par to, ka "solidaritāte vairs nav tāda kā agrāk", laikam vajadzētu noskaidrot, no kurienes rodas tāda sūkstīšanās un sūdzības par grūtībām un problēmām.
Pat neņemot vērā pārsteidzošo infantilitāti ("mēs domājām, ka tas ilgs tikai pāris nedēļas, mums ne prātā nenāca, ka mūsu uzņemtajiem vajadzīgas rūpes, apmēram tādas pašas kā maziem bērniem, un tādi paši izdevumi"), tik un tā, risku, ko uzņemās ukraiņu bēgļu piemitinātāji, viņi pilnībā vai gandrīz pilnībā ignorēja.
Ignorēja ne tikai tāpēc, ka francūži ir tādi svētlaimīgie un tic rožainiem ponijiem. Lieta tāda, ka viņiem caurām dienām, bez pārtraukumiem, bez izejamām dienām lēja galvās propagandu. Tā taču ir kā teritorijas vispārēja apšaude – nevarēja palikt neskarts neviens neirons. Savu dabūja visi smadzeņu iecirkņi – gan tas, kurš atbild par līdzjūtību, gan tas, kurš bloķē jebkādu kritisku teiktā vai rādītā uztveri, gan tas, kurš atbild par lēmumu pieņemšanu.
Eiropas infomatīvajai simfonijai vajadzēja dot valdībai vajadzīgo atbalsi. Tāpēc tika izraudzīts stāstījuma stils, kurā galvenās personas ("krievu barbaru" upuri) bija gados jauni, eiropeiski ģērbti cilvēki, kas video ierakstos uzvedās kā eiropieši.
Vēl labāk, ja viņam bija dzīvnieki. Īpašu aizkustinājumu, protams, raisīja kaķīši. Vai pat dekoratīvās zivtiņas, ko tāpat vajadzēja glābt (fotogrāfijās bija redzami arī akvāriji ar jūras iemītniekiem).
"Mēs esam gatavi, mēs viņus uzņemsim, mēs viņus gaidām".
Politiķi, viņiem pakļautie mediji un šo mediju vadītāji pastrādāja ar frančiem (tāpat kā ar citiem eiropiešiem) tieši to pašu triku, ko izmantoja, kad vajadzēja uzņemt miljoniem sīriešu, padzītu no dzimtās zemes (tagad neiedziļināsimies ģeopolitisko spēļu iemeslos un sekās, ko Tuvajos Austrumos spēlēja eiropieši).
Trīs gadus vecais noslīkušais zēns Ailans Kurdi, apģērbts gluži kā viņa vecuma eiropiešu puika, tenisa kreklā un šortos, kura līķis tika nofotografēts noteiktā rakursā, kļuva par emocionālo atslēdziņu, kas pavēra eiropiešu sirdis.
"Tikpat mazs, kā mans dēlēns/mazdēls/brāļadēls," līdzjūtības ķīmiskā reakcija ļāva toreizējiem Vācijas un Francijas vadītājiem, apelējot (pareizāk sakot, manipulējot) pie cēlsirdīgākajām jūtām, panākt sabiedrisko vienprātību par miljoniem sīriešu pieņemšanu.
"Lapni lūdzam, bēgļi!"
Zēna traģiskā bojāeja deva visus nepieciešamos elementus programmatūras radīšanai. Tagad mediju programmu var iestatīt gandrīz jebkurā PR kampaņā. Un rezultāti būs tādi, ka sirds sils skatoties.
Nepieciešams ar minimāliem izdevumiem piespiest sabiedrību uzņemt cilvēkus, kuri dažādās Eiropas valdībās nepārdomāti pieņemtu lēmumu dēļ bijuši spiesti pamest savas mājas? Nav nekā vienkāršāka.
Atliek tikai ieslēgt leijerkasti par to, ka šie ļaudis "ir tādi paši, kā mēs: paskatieties, viņiem ir kaķīši, pat akvārijs ar zivtiņām," un tūlīt sastāsies rindā visi, kas vēlas nelaimīgos piemitināt.
Un nevienu no gigantiskās leijerkastes īpašniekiem neinteresē, kas notiks vēlāk, pēc nedēļas, mēneša, pusgada, kad saimnieki aptvers, ka viņi nepavisam nav "tādi kā mēs", ne gluži "ar kaķīšiem un akvārija zivtiņām", ka viņiem ir lielas problēmas un nav nekādu valodas zināšanu. "Pieauguši cilvēki, vajadzēja aplēst spēkus un, piedodiet, domājiet ar galvu. Ja tā galva, protams, ir."
Prasme nesaskatīt problēmas, nēsāt rožainas brilles, - tā šodien kļuvusi par savdabīgu Eiropas kontinentālās ārpolitikas zīmolu. Kā arī prasme uzvelt atbildību citiem, arī vienkāršajiem nodokļu maksātājiem.
Jebkuri publiski mēģinājumi mainīt tēzes par to, ka solidaritātei vai pienākt beigas, ka pacietība var izsīkt, ka ģimeņu budžetos var vienkārši pietrūkt naudas bēgļu uzņemšanai, noved pie atklāta ostrakisma.
Tāpēc var (pat vajag), piemēram, pastāstīt, cik jauki un pasakaini ukraiņus uzņem kruīzu kuģis Marseļā, kā ar viņiem noņemas (pagaidām), kā palīdz un atbalsta.
Toties nekādā gadījumā nevajag stāstīt, kas notiks ar šiem cilvēkiem – 575 cilvēkiem! – pēc sešām nedēļām, kad kuģim vajadzēt atjaunot reisus uz Vidusjūru. Tāpat nevajag pieminēt, ka Marseļā ir pašvaki ar jebkuru mājokli, par graustu.
To labāk noklusēt, jo viss, kas neiekļaujas eiropiešu rožainajā ainā, var sagraut iepotēto mantru "Laipni lūdzam, bēgļi!", var sēt šaubas par to, vai lēmumu pieņēmējiem piemīt formālas loģikas iemaņas.
Var vēl izrādīties, ka nav ne īstas solidaritātes, ne īsta dāsnuma, tāpat kā nav patiesas mīlestības pret tuvāko. Ir tikai vēlme palepoties. Baltā apģērbā. Ir grūti nēsāt baltos taisnā cilvēka tērpus (nostādot sevi pretstatā arī "krievu barbariem"), pat ja tāds tērps ir atrasts. Vēl grūtāk ir to uzvilkt, ja tērpa patiesībā nemaz nav.
Karaļi un viņu svīta, izplatot solidaritātes un dāsnuma idejas, ir izrādījušies kaili. Un tas ir tikai pats sākums. Šķiršanās no ilūzijām būs šausmīgi sāpīga.