"Salauzti likteņi": kā Mariupolē atgriežas mierīga dzīve

Pulksteņa rādītāji stacijas laukumā sastinguši un rāda 16:27. Apsvilušas sienas, izsisti logi, uzspridzināti vagoni. Šķiet, stacijas ēka vairs nebūs atjaunojama.

Uz perona – bojā gājis civilais. Seju sedz papīra lapa ar uzvārdu – Maslovs. Acīmredzot, nav paspējis noslēpties, bet viņa bojāejas aculiecinieki, bīdamies no snaiperiem, pameta līķi.

Stacijas augštāvā azovieši uzstādīja ložmetējus un granātmetējus, apakšā – tehniku. DTR spēki šo teritoriju iztīrīja tikai pirms nedēļas.

Līdz "Azovstaļ" no šejienes pusotrs kilometrs. "Pastāvīgi ķeram diversantu un izlūku grupas. Var parādīties visur, slēpjas bumbu patvertnēs. Viņiem tur ir pazemes ejas, - stāsta strēlnieks "Adata". – Pārģērbjas par civilajiem. Visus garāmgājējus turam aizdomās, visus pārbaudām."

Pilsētā strādā mobilie sakari – tos nodrošina Doņeckas operators. Tāpēc DTR karavīri uzskata, ka azovieši saņem norādes no tālienes. "Vārdu sakot, darba pietiek. Tomēr situāciju kontrolējam," atzīmēja Puķaudzētājs.

Civilo stacijas rajonā nav daudz, pārsvarā – pensionāri. Cīņas pārcieta pagrabos. "Es lejā nekāpu: māte pārvietojas ratiņkrēslā, tēvs – uz kruķiem. Gulējām un aizturējām elpu saspiedušies kopā," nopūtās Jeļena Riženko.

Viņas māja ir smagi cietusi. Pirmais trāpījums – 22. martā. No pagrabiem cilvēki iznāca tikai 15. aprīlī. "Tomēr mēs vēl esam noraizējušies. "Azovstaļ" apšauda. Māja mums ir švaka: lobās nost apmetums, parādās plaisas... Var sabrukt, - pārdzīvoja pensionāre Elīna Timofejeva. – Labi, ka vismaz pēdējās dienās daudzmaz klusi."

Tuvākais humānās palīdzības punkts – pie Drāmas teātra, vismaz pusotru stundu ilgs gājiens. "Pierakstījos 4. aprīlī, produktus saņēmu tikai 17. aprīlī, – plāta rokas Jeļena. – Maize, pudele ūdens, konservi – tas būs uz mēnesi. Var arī nopirkt, tikai nauda ir kontā, bet bankomāti nedarbojas. Pagaidām iztiekam ar krājumiem."

Daži nepieciešamo iemaina. Piemēram, Nikolajs Panteļejevs par cigarešu paciņu iemainīja barību mājdzīvniekiem – papagailim, žurkai un kāmim. "Tāpat man ir divi suņi. Viņu dēļ jau patiesībā vēl esmu šeit. Nevar tak pamest," smaida sirmgalvis. Viņa ģimene paspēja evakuēties, bet viņš palika.

Azovieši pie viņa ielauzās bez prasīšanas. Gribēja organizēt blokposteni. "Bija apmēram desmit cilvēki. Staigāja pa jumtu, skatījās, nolēma, ka redzeslauks nav īsti labs. Tāpēc divi pārvācās pie krustdēla – uz māju divu metru attālumā no manējās."

Viņš tur vēl nav ieskatījies. Ugunsgrēkā cietušie lūdza patvērumu, bet Nikolajs neielaida: "Ja nu uztādīti spridzekļi vai kāds lādiņš."

Tautas milicijas darbinieks pieteicās apskatīt māju.

- Vai nebaidāties iet iekšā? – nobažījies jautāja pensionārs.

Iekšpusē viss apgriezts kājām gaisā, virtuvē – netīru trauku kalns, atvērtas konservu bundžas. Uz grīdas – virsjaka ar nacistu simboliku un mugursoma ar saitēm, ko izmanto roku sasiešanai.

Rāpus – arī uz aku. Ostas mikrorajons ir krastā, tāpēc ūdens ir pasāļš, vismaz diennakti jānostādina.

"Tagad it kā ir klusi, - teica viņa kaimiņiene Aleksandra (vārds mainīts pēc viņas lūguma.) – Taču paskatieties: metru no akas guļ nesprādzis šāviņš. Vēl viens – pie skolas. Kaut nu drīzāk novāktu, te tak bērneļi skraida."

Šeit sapieriem vēl būs daudz darba, tāpat kā glābējiem: ielas vidū – ar segu pārklāts līķis. Cilvēkiem prasi, kas viņš tāds, - plāta rokas.

"Tādu vēl ir daudz... Naciķi sēdēja ap stūriem pie manas mājas. Vajag iziet, ugunskuru sakurt, sasildīties, bet viņi šauj! – sašutis stāsta Vladimirs. – Astoņus gadus mēs barojām "Azov". Vai tāpēc, lai viņi mūs pazemē dzītu?"

Vladimirs mitinās pie bijušās sievas pilsētas centrā. Atgriezies, lai pabarotu suni. Tas nekur neiet prom – sēž gruvešos.

Centrā ir daudz mierīgāk. Komunālie dienesti tīra ielas, glābēji novāc gruvešus. Pa autotrasi iet cilvēki ar somām un ratiņiem – viņi saņēmuši uzturu izdales punktā pie lielveikala "Metro".

Izplatītākais transporta veids – velosipēds. Vissmagāk klājas pensionāriem: kājām iet tālu.

Daudzi vēl aizvien nakšņo pazemē, jo citu iespēju vienkārši nav. Romāns Bortiņevs apmeties tramvaju un trolejbusu pārvaldes bumbu patvertnē. Tur ir vēl 12 cilvēki.

"Glābos no kreisā krasta, februāra beigās atbraucu pie mātes uz centru, taču arī te bija karsti. Mammu aizsūtīju uz drošu vietu, bet pats nepaspēju, un skriešus metos šurp. No 2. marta pazuda elektrība, pēc tam – gāze, - viņš stāstīja. – Bija trāpījums centrāltirgū, tas ir līdzās mums. Satricināja pamatīgi. Šķita, patvertne plīst pa šuvēm. Tomēr izturēja."

Nomalēs valda rosība. Kuprina ielā pie katras kāpņu telpas durvīm sildās pie ugunskuriem, gatavo ēdienu, vāra tēju. Nesen aktīvisti no LTR dalīja produktu pakas un zāles.

"Svarīga jebkura palīdzība. Paskatieties uz mūsu deviņstāveni, - ar roku rāda Ēriks Gasparovs. – Palikuši tikai pirmie divi stāvi. Tur mēs mitināmies. Apģērbu man sarūpēja kaimiņi. Sava nekā nav, viss nodedzis. Gribu paziņot brāļiem Artūram un Vitaļikam Krievijā – esmu dzīvs un vesels. Bet vecāko brāli evakuēja uz Kirovu, uz veco ļaužu pansionātu."

Viktora Gladkih māja ir pāris kvartālus no šejienes. Tāpat kā Ēriks, viņi ar sievu zaudējuši visu. Sieva jau vairāk nekā mēnesi nevar izārstēt saaukstēšanos, antibiotikas atrada ar lielām grūtībām.

Larisa kopš marta slēpās kaimiņmājas pagrabā. Uz sienas pie ieejas patvertnē lieliem burtiem rakstīts: "Cilvēki – 137 cilvēki." Nu jau vairākkārt mazāk. Kopā ar 22 gadus veco dēlu viņa martā atbrauca pie mātes no kreisā krasta. Taču paneļu māja sabruka, puisis netika laukā. Kopš 13. marta viņš guļ tur – zem paneļiem. Viņam līdzās – vēl pieci.

"Gribēju glābt dēlu, izvedu, darīju, ko varēju... Māte ir sirdsslimniece, zāles iet uz beigām. Vienu plātnīti tik tikko atradu par simt grivnām pie spekulantiem. Bijušais vīrs ir invalīds, nestaigā. Vajag steidzami atjaunot dokumentus, iekārtoties darbā," paskaidroja Larisa.

Rāda pagrabu: šaurs putekļains gaitenis, pussapuvuši matrači, uz striķiem karājas mitri apģērba gabali. 3. aprīlī te no gangrēnas mira sirmgalve. Divas dienas viņu nevarēja iznest no apšaudes zonas. Vēlāk izraka kapu ielas otrā pusē. Uz koka plāksnītes ar marķieri uzrakstīja vārdu, dzimšanas un nāves dienas. Tādi kapi ir gandrīz katrā pagalmā.

"Dievs mūs pasargāja, tāpēc mums jādomā par dzīvajiem un jārūpējas vienam par otru," uzskata Tatjana Pavlovna no Sv. Trīsvienības baznīcas. Ēka cietusi no šķembām, tiešs trāpījums fasādē, taču iekšā vis vesels.

21. marta naktī viņas mājā sākās ugunsgrēks. Sieviete metās no mājas laukā naktskreklā, čībiņās un mētelī. Pārnakšņoja pagrabā un devās riskantā ceļā uz baznīcu.

"Cīņu laikā es pazemē neslēpos. Veselība jau ir pārāk slikta, lai sēdētu aukstumā un mitrumā. Viņpus ceļam strādāja snaiperis. Mājas aizdedzināja no apakšas, lai cilvēki nepaspētu iziet, - pensionāres balss ietrīcējās. – Formastērpi, uzšuves – nacionālistus var labi pazīst. Fanātiķi un marodieri. Līdzās bija pārtikas veikls, - viņi visu iznesa. Līdzās stāvēja sirmgalvji, mātes ar bērniem. Lūdza ēdamo. Bet viņi iemeta pūlī vienu konservu bundžu."

Pēdējos gados spiediens pilsētā bija smags. "Kasierei veikalā draudēja ar atlaišanu, ja viņa pārdošot preces krievvalodīgajiem. Kur tas redzēts?" bija sašutusi Tatjana. Pagaidām viņa apmetusies puspagrabā. Gatavo ēdienu baznīckalpiem. Arī dievlūdzējus neatraida.

"Tik daudz salauztu likteņu, tik daudz bēdu esam pardzīvojuši... – sieviete slauka asaras. – Cilvēki ir šokā ne tikai tālab, ka palikuši bez jumta virs galvas, bet arī no tā, kā ar viņiem apgājās "savējie". Mēs neesam saļaunojušies, mēs esam apjēguši šausmas, kam mūs tuvināja gadiem ilgi."