RĪGA, 22. aprīlis – Sputnik. Pazīstamais krievu rakstnieks un publicists Zahars Priļepins savā kanālā Telegram uzrunāja visus cilvēkus, kam šķiet, ka dzīvē neveicas, nekas neiet tā, kā vajadzētu.
Publicēsim to pulnībā:
"Katru reizi, kad jūs māc skumjas, ka dzīvē viss nav tik labi, kā gribētos, ka darbā nepatiksanas, ka bērns pēc skolas uz sekciju ies viens un nav neviena, kas viņu sagaidītu, ka nav absolūti nekā, ko vilkt mugurā un aut kājās, - apstājieties uz brīdi un vienkārši iztēlojieties.
Vecāki Mariupolē ved bērnus uz skolu.
Mariupolē, kur vēl nav ieņemta "Azovstaļ", vēl vairāk – tiek tīrīti vairāki pilsētas kvartāli.
Mariupolē, pa kuru staigā tūkstošiem bruņotu cilvēku, kas vēlas nogalināt viens otru.
Mariupolē, pa kuru braukā tanki.
Mariupolē, pār kuru nepārtraukti stādā artilērija un lido šausmīgas lismašīnas ar milzīgām bumbām, un šīs bumbas laiku pa laikam krīt pilsētas nomalēs.
Dreb logi. Šķind trauki. Ja vēl ir logi, ja vēl palikuši trauki.
Mariupolē, kur pa pilsētu klaiņo vai tukšos dzīvokļos slēpjas pārģērbušies jūras kājnieki un par zvēriem kļuvuši "azovieši", un kuru katru mirkli var sākties apšaude, ja viņi iekritīs acīs doņeckiešu "somāliešiem" vai čečeniem. Un lodes lidos uz visām pusēm, un var aizlidot ļoti tālu, un savā ceļā sastapt cilvēku.
Mariupolē, kur pagalmos, sprādzienu atstātajās bedrēs apglabāti tūkstošiem pilsētnieku, kam neizdevās piedzīvot šī aprīļa beigas. Tu ej garām, bet viņi guļ tur, tik tikko ar zemi apbērti. Tavi kaimiņi.
Mariupolē, kur nav algu, darba, veikalu, aptieku, un vēl tūkstošiem lietu, kas vienmēr ir mums visapkārt.
Un šajā pašā Mariupolē vecāki ved bērnus uz skolu. Un bērni mācās un smaida.
Viņiem uzdod uzdevumus un viņi tos pilda, grauzdami zīmuļus un dzirdot sprādzienus uz ielas (tas ir tālu, tas ir viņā krastā, veselas trīs autobusa pieturas). Viņi mācās.
Varbūt arī pieaugušie gūs kādu mācību.
Dzīvība būs.
Nekrītiet izmisumā, ja spējat.