"Mums nav iemeslu baidīties": ievainotie zemessargi – par nacionālistu bataljoniem

"Daudzi nevēlas runāt. Saprotiet taču, viņi pārdzīvo par tuviniekiem – viss kas var gadīties," čukstus brīdina medmāsa pie palātas durvīm.

— Esmu no tādas vienības, ka varu iegāzt puišus.

— Biju Mariupolē, negribu rādīties – man tur vecāki dzīvo.

— Bet man nav nekā slēpjama.

Maksims Fukļevs karo kopš 2015. gada. Pirms diviem gadiem iepazinās ar meiteni, nolēma dienestu pamest. Iekārtojās darbā celtniecībā, pamazām pierada pie mierīgas dzīves. Taču februārī atgriezās. Pa taisno – uz Mariupoli.

"26. martā ievainoja gurnā. Biju uz kājnieku kaujas mašīnas. Domāju, lido "muša" vai "dundurs". Izrādījās – mīna. Tēmētājs izkrita no atvērtās lūkas. Izdzīvoja. Man kāju saārdīja. Saņēmos un izrāpos no mašīnas. Citādi būtu nosvilinājuši. Palīdzība ieradās ātri," atceras puisis.

Viņš uzsver, ka nacionālistu bataljonus nevar novērtēt par zemu – viņi dod pretsparu, ir teicami ekipēti un bruņoti. "Viņiem pat internets bija ierakumos."

Ar vietējiem nacionālisti izrīkojās zvērīgi. "Civilie iet pēc ūdens, bet snaiperi viņus apšauj. Cilvēki sēdēja pagrabos, izbadējušies, nosaluši. Dalījām ar viņiem uzturu," stāsta ievainotais.

Viņam uzstādīja Ilizarova aparātu, sašuva cirkšņa vēnu. Gaidāma vēl viena operācija. Taču Fukļevs ir optimists: "Viss notiek pēc plāna."

Dmitrijs Trojans pieteicās zemessardzē 2018. gadā. Nonāca motorizēto strēlnieku brigādē. Pirmo reizi ievainots pirms diviem gadiem – snaiperis trāpīja gurnā. Lode sabojāja sēžas nervu, kājā pasliktinājās asinsrite, vājinājās jutīgums.

Šopavasar kaujā pie Marjinkas divu metru attālumā no Dmitrija sprāga granāta. Cietušas abas acis. Labo pagaidām ārstē ar medikamentiem, kreiso vajadzēs operēt. Nav zināms, vai redze saglabāsies. Ja puiša veselības stāvoklis pasliktināsies, viņu sūtīs uz Maskavu.

"Mums gadījies sastapties ar Ukrainas Nacionālo gvardi, armiju un nacistu bataljonu "Aidar". Mūsu virzienā tai pusē strādāja 17. tanku armija. Vissmagāk klājās Volnovahā un pie Marjinkas. Tomēr noturējāmies līdz brīdim, kad pienāca galvenie spēki. Viens mans biedrs gāja bojā, otru smagi ievainoja. Vajadzēja vienlaikus gan palīdzēt cilvēkam, gan šaut. Nekas, noturējāmies, - stāsta Dmitrijs. – Bojāgājušo izdevās aizvest tikai pēc nedēļas. Viņi taču savējos nepamet. Lūk, kādi dienesta biedri."

DTR karavīrus Volnovahā sagaidīja ar asarām acīs un šņukstēja: "Kur jūs bijāt visus šos gadus?" "Bērni pagrabu mitrumā slimoja. Vietējie lūdza ukraiņiem zāles. Neko nedeva. Gluži pretēji – zaga, laupīja visu, ko varēja, arī aptiekas," piebilda Trojans.

"Un tādi puiši kā Dima guļ te kopā ar mums, civilajiem, astoņvietīgā palātā... – sašutis kaimiņš. – Tādi cilvēki ir zelta vērtē, uz rokām tādus jānēsā. Bez veselības paliek, glābjot mūs no fašistiem..."

Karavīrs atmet ar roku: te piecels kājās arī smagāk savainotus.

Sergeju Butko izrāva no viņpasaules brīnumainā kārtā. Reanimācijā – no 29. marta. Arī viņš bija pie Marjinkas. Liels skaits šķembu trāpījumu, bojātas abas kājas, norauta kreisā roka.

"Mēs gājām uzbrukumā. Pirmajā piegājienā – četri "divsimtie" ("divsimtais" – nogalināts, tulk. piez.). Pēc tam gājām mēs ar komandu. Nepaspēju ielēkt ierakumā – ložmetējnieks atklāja uguni tiešā tēmējumā. Neko nepaspēju ne apjēgt, vienā mirklī rokas nebija," stāsta kareivis. Viņu aizvilka nost no apšaudes līnijas, uzlika žņaugu. Apšaude nerimās, un no kaujas lauka ievainoto izdevās izvilkt pēc divām stundām.

Pagaidām Sergejs neko neplāno. Miera laikā strādāja celtniecībā. Bārenis – tēvs miris agrā bērnībā, mātei atņemtas vecāku tiesības, kad zēns bija pusaudža gados. "Tāpat kā visiem, ir biedri un paziņas. Tomēr uz viņiem īpaši neceru. Paļaujos uz sevi," atzina karavīrs.

Pirmo palīdzību ievainotajiem sniedz frontes mediķi. Evakuācijas punktam jābūt vismaz 6 kilometru attālumā no saskarsmes līnijas. Taču Ellas brigāde no Doņeckas – tikai kilometra attālumā. Izved cilvēkus no Verhņetoreckas ciema. To atbrīvoja marta beigās, taču ciemā vēl nav droši – Ukrainas armija regulāri apšauda ar "Grad".

Viņa strādāja Ribinskas ciemā Volnovahas rajonā. Tur bija apmēram tāpat kā Verhņetoreckā. Vilka laukā ievainotos un bojāgājušos pa mīnu laukiem.

"Pateicoties prātīgiem komandieriem, mediķu vidū zaudējumu nav. Pirms sūtīt vienību, vajag izpētīt apvidu, nospraust evakuācijas plānu. Mašrutu pārbaudu es un denesta priekšnieks," stāsta Deniss, autovadītājs un saimniecības daļas komandieris.

Grūtības rada arī tas, ka cīņas notiek uzbrukumā. "Parasti strādājam viegli bruņotā daudzfunkcionālā evakuācijas tehnikā. Taču ir grūti tikt klāt ievainotajam blīvā ugunī," viņš skaidro.

Nesen viņš dabūja trofejas ātrās palīdzības mašīnu- atņema UBS 25. gaisa desanta brigādei.

"Atņēmām cīņā pie Verhņetoreckas. Ātri attapāmies, paķērām viņu medikamentus un iekārtas. Gandrīz viss – NATO ražojums. Arī sausās uzturdevas. Pat "kalašu" aptveres ražotas Amerikā, - Deniss rāda foto ar UBS pamestajām pozīcijām. – Lielkalibra munīcija arī nāk no ārzemēm."

Mediķu rotā viņš strādā kopš 2014. gada. Mediķi pievāc visus – gan savējos, gan svešos. "Reiz atveda ukraiņus. Narkotiku ietekmē. Mūsējie noliktavās atrada spēcīgus preparātus vēža slimniekiem. Man bija viens "kadrs" – ar vaļēju galvaskausa traumu, mēģināja vilkt sev ārā smadzenes," viņš atceras.

Pats vērtīgākais Ellai un Denisam šķiet redzēt, kā viņu pacienti tiek uz kājām. "Vispirms tu iegalvo, lai turas. Bet pēc tam viņi paši tevi sameklē, saka paldies... Sveiki, veseli. Tas ir lieliski," smaida mediķis. Un iedarbina motoru – laiks strādāt, atkal ievainotie jāizvelk no kaujas lauka.