RĪGA, 3. marts — Sputnik. Lai tiktu ES dalībvalstu savstarpējai palīdzībai, Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis lūdza "īpašu procedūru" iestāšanai ES; vai tas ir iespējams, skaidro franču izdevums "Le Figaro". Pilns raksta tulkojums publicēts InoSMI vietnē.
Šonedēļ Zeļenskis parakstīja kārtējo pieteikumu Ukrainas iestāšanai ES.
Iepriekš Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena intervijā "Euronews" paziņoja, ka vēlētos redzēt Ukrainu ES.
"Mums ar Ukrainu ir process, kā, piemēram, Ukrainas tirgus integrēšana vienotajā tirgū. Mums ir ļoti cieša sadarbība energotīklu jomā. Daudzās jomās mēs ļoti cieši un ilgi sadarbojamies. Viņi ir piederīgi mums. Viņi ir vieni no mums, un mēs vēlamies, lai viņi iestājas," viņa apliecināja.
Vai tiešām tik ātra integrācija būtu iespējama, vai tā ir jau ierastā demagoģija, kurā bieži vien apsūdz Urzulu fon der Leienu Eiropas prese?
Asociācijas nolīgums starp Ukrainu un Eiropas Savienību, kas stājas spēkā 2017. gadā, nomainījis pirmo ES un Ukrainas partnerības un sadarbības nolīgumu, kas stājās spēkā 1998. gadā, un būtībā ir padziļinātā vienošanās par brīvo tirdzniecību.
Tomēr Līguma par Eiropas Savienību 49. pantā tiek uzsvērts, ka pat ņemot vērā jebkuru "īpašu procedūru", valsts nevar kļūt par pilntiesīgu ES dalībnieci bez ļoti nopietnām izmaiņām likumdošanā.
1993. gadā Kopenhāgenā ES noteikusi stingrus iestāšanās kritērijus, kuru starpā ir trīs Ukrainā neesošie elementi: institūciju stabilitāte, likuma pārākuma principu ievērošana, kā arī stabila ekonomikas attīstība.
Lai iestātos ES, formāli jāiesniedz valsts kandidatūra ES Padomei un jāsaņem Eiropas Komisijas lēmums, ar kuru valstij piešķir oficiālo statusu "kandidāte".
Pēc tam sākas ilgas sarunas. Tās tostarp attiecas uz ES likumdošanas aktiem, kas jāiekļauj nacionālajā likumdošanā: tie ir tūkstošiem likumu un tekstu, kas regulē dzīvi Eiropas Savienības iekšienē. Katrai jomai ir jānovērtē sekas, jāiesaka iespējamās adaptācijas vai pārejas noteikumi... Tas ir ļoti sarežģīts darbs.
Šajā posmā prasību ir tik daudz, ka tās neļauj uzreiz uzņemt pat labklājīgāku valsti nekā Ukraina.
Eiropas tiesībzinātņu profesors no franču universitātes "Paris II" Frančesko Martči atgādina, ka nav nekādu iespēju izvairīties no šiem posmiem, jo 49. pants nosaka, ka iepriekš aprakstītais birokrātiskais ceļš ir vienīgais veids, kā iestāties ES.
Bet pat ja ES paātrinātu šo procedūru, Kijevai būtu jāsaņem katras dalībvalsts piekrišana: "dalība jāratificē katrai ES valstij ar referendumu vai balsojot parlamentā". Parasti iestāšanās process ilgst vairākus gadus: pēdējās ES dalībvalsts Horvātijas oficiālais pieteikums tika iesniegts 2003. gadā, taču tā iestājās Eiropas Savienībā tikai pēc desmit gadiem, 2013. gadā.
Taču, ņemot vērā tik jūtīgo situāciju, būs nepieciešama ratificēšana katrā ES valstī. Tādēļ šī procesa paātrināšanai būs nepieciešama nopietna politiska vienošanās starp visām valstīm, bet ES izpildvara, šķiet, neatbalsta šādu pieeju šajā posmā.
Turklāt rodas jautājums: kāpēc uzņemt Ukrainu ES? Kā tas nostiprinās šīs valsts drošību?
Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punkts paredz, ka "gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt tai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem." Pantā minēta arī NATO kā valstu "kopīgās aizsardzības pamats".
Ņemot vērā, ka teju visas ES dalībvalstis ir arī NATO dalībnieces, Ukrainas iekļaušana šajā sistēmā varētu vēl vairāk sanaidot Krieviju un Rietumus. Jo tad sanāks, ka Ukrainas dalība liks ES vēl vairāk iesaistīties konfliktā pret Krieviju. Taču ES nesteidzas karot ar Krieviju.
Īsāk sakot, iestāšanas ES ir ļoti sarežģīts process, bet prezidenta Zeļenska izteikumi veltīti pašreklāmai.