Pārsteidz militāro ziņu lērums no bijušās Ukrainas teritorijas, norāda RIA Novosti autore Viktorija Ņikiforova. UBS atkāpjoties, šķiet, apņēmušies iztērēt visus munīcijas krājumus, ko viņiem atsūtījuši no Rietumiem pēdējo astoņu gadu laikā. Viņi spridzina tiltus un mīnē, ko vien var. Šķiet, ka savu valsti varētu pažēlot, bet nekā nebija: viņi rīkojas pēc principa "nodedzis šķūnis, lai deg māja ar’".
Daudzi ukraiņu karavīri grib ātri padoties. Kā labad, ar ko viņiem cīnīties? Taču viņus, ar lodi draudot, uz fronti dzen par zvēriem palikušie "teroristu bataljoni". Zalves uguns sistēmas "Grad" stāv pašā Kijevas centrā, dzīvojamo māju pagalmos. Tas nozīmē, ka tur dzīvojošie cilvēki kļūst par dzīvu vairogu UBS.
Civiliedzīvotājiem izdala šaujamieročus – Kijevā vien izdalīti aptuveni 18 000 Kalašņikova automātu. Un tos liek lietā teju vai uz vietas. Nesen kijevieši no saviem automātiem apšāva Krievijas diversantu grupu. Pienāca tuvāk, papētīja. Izrādījās – tā nebija nekāda Krievijas specvienība, bet parasta ģimene no Kijevas. Tētis, mamma, bērns. Nogalinātie guļ savā mašīnā.
Mūsu acu priekšā bijusī valsts pārtop haosā, kur saimnieko bandas, teroristi un līdz zobiem bruņoti maniaki.
Anarhija ir kārtības māte, tāpat kā pirms simt gadiem. Un šīs kriminālās parādes priekšgalā ir "narkomānu un neonacistu" bandas, kas saņēmušas ķīlniekos savu tautu. Šausmina tas, ka daudzi ukraiņi ir gatavi tās aizstāvēt un to dēļ upurēt savas dzīvības.
Kā tā? Kā varēja tiktāl nonākt? Pirms trīsdesmit gadiem, kad Ukraina un Krievija ļoti mierīgi šķīrās Belovežas gāršā, tāds murgs nevarēja ne prātā ienākt!
Lieta tāda, ka Kijevas hunta saņēmusi Ukrainas tautu ķīlniekos jau pirms vairākiem gadiem. Ilgus gadus tai iestāstīja, ka, par spīti Āfrikas dzīves līmenim, tā dzīvo "Europā". Ka Krievija, kas vienmēr apgādājusi ar gāzi, elektroenerģiju un visu nepieciešamo, ir galvenais ienaidnieks, bet saule lec Rietumos. Daudzus gadus skaloja smadzenes un lika runāt "movā".
Nu ko, tāds nu ir iznākums. Ukraiņus pārņēmis Stokholmas sindroms. Tas parasti ieslēdzas ķīlniekiem, kurus sagrābuši teroristi. Viņiem ir bail, sāp, viņus piekauj. Lai nesajuktu prātā, cilvēks iedarbina aizsargmehānismu – pārliecina sevi par to, ka teroristam ir taisnība. Jūt viņam līdzi. Cenšas aizsargāt.
Parasti pēc atbrīvošanas no gūsta ar ķīlniekiem strādā psihologi, lai palīdzētu atgūties no Stokholmas sindroma. Pēc Ukrainas atbrīvošanas, protams, būs nepieciešams pasākumu komplekss, lai dabūtu pie samaņas šo garīgi slimo tautu.
Kādi varētu būt pirmie soļi? Krievu valodai ir jāpiešķir otrās valsts valodas statuss. Jāatjauno visas krievu skolas. Humanitārās izglītības sistēma ir jāpārformatē un jāpielīdzina Krievijas sistēmai. Ideālā gadījumā būtu jārada vienota vēstures mācību grāmata un jāpiedāvā tā skolēniem gan Krievijā, gan Ukrainā. Pie reizes vajadzētu arī krievu valodas un literatūras mācību grāmatas pārskatīt.
Vispār izglītības sistēmai ir jābūt maksimāli orientētai uz Krievijas sistēmu. Gatavošanās Krievijas vienotājam eksāmenam, programmas studijām Krievijas augstskolās. Tas viss ir nepieciešams. Taču daudz aktuālāka ir nepieciešamība attīrīt viņu informācijas telpu.
Tā jau pati attīrās pēc Krievijas atbrīvotāju ienākšanas. Zeļenska palīgs Ņikita Poturajevs, kurš aicināja nomest atombumbu uz Maskavas, pēkšņi pametis dzimteni un apmeties Vīnē. No Kijevas uz Rietumiem migrē unikāli radošie kolektīvi un radošās vienības, kas gadiem ilgi kurināja naidu brālīgo tautu starpā. Aizbēga žurnālists Gordons, kurš grasījās "ar zobiem plēst Krievijas okupantus".
Vienlaikus ir vērts pievērsties satura ražotājiem, kuri pelnās "nolādēto moskaļu" teritorijā. Lūk, nesen raidījuma "Орел и решка" producente sociālajos tīklos novēlēja Vladimiram Putinam nāvi. Raidījumu ātri slēdza. Un cik vēl ir tādu pašu producentu, darboņu, infočigānu un mutes plātāju, kas klaiņo pa Krieviju, naudiņu pelnīdami.
...Kā zināms, Vācijas denacifikācijai tika izmantotas divas metodes. VFR teritorijā organizēja Holokausta kultu un visiem vāciešiem piedeva noziegumus. Galu galā, PSRS tūlīt pēc kara atkal tika iekļauts Rietumu ienaidnieku sarakstā. Kāpēc tad vajadzētu žēlot padomju ļaudis?
Visā VFR pastāvēšanas laikā sakāves radīto pazemojumu rietumvācieši kompensēja ar nebeidzamu, nekur nepazudušu naidu pret slāviem. It īpaši – pret krieviem. Savus noziegumus PSRS okupētajās teritorijās viņi mīļu prātu piemirsa. Ne velti viņi tik nikni reklamēja Katiņas tēmu – lai gaisinātu atmiņas par saviem un savu banderiešu līdzskrējējiem grēkadarbiem Baltkrievijā.
Daudzu vērmahta zaldātu mazdēlu acīs mēs vēl aizvien esam aziātu orda, ko vajag iznīcināt. "Sarmatu iebrukums" – tā padomju armiju Vācijā eleganti raksturoja vācu klasiķis Tomass Manns savā romānā "Doktors Fausts". Barbari, ko lai saka. Untermensch.
Tas krājies gadu desmitiem un kā augonis plīsa 90. gados, kad vācieši aukstasinīgi piedalījās Dienvidslāvijas serbu iznīcināšanā. Vēlāk atklāti veicināja krievu genocīdu Donbasā.
Tagad viņi sūta ieročus uz Ukrainu. Vai tad tas nav atdzimušais nacisms?
VDR teritorijā denacifikācija bija daudz vienkāršāka un veiksmīgāka. Tur eiropiešu zemapziņā ieēdušos rasismu un neizbēgamo tautas dalīšanu vienkārši nomainīja pret padomju internacionālismu. Vēl aizvien austrumvāciešu attieksme pret krieviem un Padomju Savienību pārsvarā ir pozitīva.
Ukraiņiem tagad arī ir nepieciešama gan vēsturiskās, gan mūsdienu patiesības vakcīna. Patiesas mācību grāmatas, patiesas ziņas. Viņi gadiem ilgi dzīvojuši nepārtrauktā melu plūsmā. Gadiem ilgi Rietumu elites izmantoja viņus kā laboratorijas žurkas savos eksperimentos ar tādu militāro tehnoloģiju kā sociālie tīkli.
Tikai retais vairs atceras, ka pirmo reizi amerikāņu sociālie tīkli un Pentagons saplūda ekstāzē "Tvitera revolūcijas" laikā Ziemeļāfrikā. ASV militārais resors sadarbībā ar IT-oligarhiem burtiski padarīja trakus miljoniem Tunisijas, Ēģiptes, Lībijas un Tuvo Austrumu iedzīvotāju, provocēja protestus. Mēs visi atceramies, kā tas viss beidzās. Pilsoņi veiksmīgi gāza varu un iegremdēja savas valstis haosā. Nostrādāja.
Par nākamo punktu kļuva Ukraina. Sen jau sociālie tīkli un platformas tur spēlē masveida psiholoģiskā ieroča lomu. Atcerieties 2. maija traģēdiju Odesas Arodbiedrību namā! Baismīgs bija ne tikai slaktiņš, bet arī drausmīgie Valpurģa nakts danči, ko ukronacisti toreiz sarīkoja Facebook. Visi tie "ceptie kolorādi" un citi interneta mēmi. Ja internetā netiks stingri, Ķīnas stilā, izmēztas visas tās nelietības, pie tām pieradušie ukraiņi vēl ievārīs lielu putru.
Pats galvenais – stingri. Ukraiņi jāglābj no viņiem pašiem, bez svepstēšanas ar pacientiem un "pasaules kopienu", kas to vien sapņo, kā mūs iznīcināt. Mēs esam atnākuši ar patiesību. Patiesība ir tāda, ka mēs esam viena tauta un mums ir jādzīvo mierā. Lūk, kur slēpjas mūsu spēks.