Atsauksim atmiņā Nirnbergu. Mūsu pienākums ir parādīt patiesību maksimāli stingri, tā lai visa pasaule nodrebētu, kā tā nodrebēja 1946. gadā. Tagad cita varianta vienkārši nav. Līdz tiesai vēl ir garš ceļš, portālā RIA Novosti stāsta Natālija Osipova.
Starptautiskās sabiedriskās informācijas grupas par noziegumiem pret personību (IGCP) pārstāvis Maksims Vilkovs stāsta, ka kopā ar vēsturnieku grupu apkopo šīs liecības no 2014. gada, kad sākās notikumi Maidanā un kļuva skaidrs, ka varas iestādēs ierodas cilvēki ar nacionālistisku un neonacistisku pārliecību. Video ierakstus un liecības par apšaudēm, uzlidojumiem, spīdzināšanu, slepkavībām, marodierisma gadījumiem vēsturnieki vāc paši vai saņem no republikām. Jau astoņus gadus Grupa publisko dokumentus starptautiskā formātā, pārsvarā – ANO un EDSO.
Kāds tam sakars ar Krievijas vēsturniekiem, ja runa ir par Donbasu, vaicās lasītājs, atkal propaganda? Lieta tāda, ka LTR un DTR pārstāvji nevarēja šos dokumentus iesniegt paši, jo – vai jūs vismaz to zinājāt? – viņiem aizliegta iebraukšana Eiropā. Lai arī brīvā Eiropa citkārt lieliski lemj jautājumu par izbraukšanu no neatzītām valstīm. teiksim, Turcijas Kipras pilsoņiem līdz ar savas valsts pasi ir arī ES pase, tāpat kā atzītās Dienvidkipras pilsoņiem, jo neviens nav atzinis salas dalījumu. Gadās arī tādi paradoksi. Bet Kipras iedzīvotāju tiesības nav ierobežotas, toties krievi un ukraiņi no LTR un DTR ir ierobežoti.
Visu šo laiku Grupa faktiski piedalījās katrā ANO un cilvēktiesību padomes organizētā tiesību aizsardzības pasākumā, Cilvēktiesību komitejas, Spīdzināšanas apkarošanas komitejas, Rasu diskriminācijas apkarošanas komitejas, Ekonomisko un sociālo tiesību komitejas darbā, sadarbojās ar EDSO Demokrātijas un cilvēktiesību biroju. Sūtīja atskaites, veda dokumentus.
Eiropas organizācijas varēja oficiāli iekļaut informāciju komiteju ziņojumos un prasīt no Ukrainas saistību izpildi cilvēktiesību aizsardzības jomā. Taču, kā zināms, neviens nemēģināja ietekmēt Ukrainu. gluži pretēji.
"Es uzskatu, ka mūsu misija vismaz daļēji tika pildīta, vismaz mums izdevās panākt, lai starptautiskā formātā skanētu ne tikai Krievijai naidīga balss, lai šie jautājumi vismaz tiktu apspriesti," saka Starptautiskās sabiedriskās informācijas grupas par noziegumiem pret personību (IGCP) pārstāvis Maksims Vilkovs.
Iesniegtie dokumenti apliecina: Eiropai viss bija zināms. Cinisko attieksmi pret kara noziegumiem un genocīdu Donbasā demonstrē arī fakts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa nepieņēma nekādus iesniegumus no LTR un DTR, uzskatot, ka nacionālās jurisdikcijas iespējas nav izsmeltas. Tātad par spīdzināšanu, slepkavībām un apšaudēm upuriem jāsūdzas tai pusei, kas to visu dara. LTR un DTR pilsoņus tajā pusē uzskata par separātistiem, pret ko jebkādas metodes ir pieļaujamas. Apburtais loks. Lai arī ECT ir iespēja pieņemt iesniegumus no valstu pilsoņiem, kurās viņiem draud briesmas – tādi precedenti ir bijuši. Tikai pret DTR un LTR pilsoņiem to neizmantoja. Pārāk zemas šķiras cilvēki. Kaut ko atgādina, vai ne? Tieši tā, pirms 77 gadiem Eiropā bija no tiesiskā lauka svītrotas nācijas, ar ko varēja izrīkoties pēc sirds patikas. Humānistiem par to nospļauties. Viņi pie Amerikas krastiem pagrieza atpakaļceļā uz Eiropu, pretī nāvei kuģus ar ebreju tautības bēgļiem.
Patlaban tiek gatavoti iesniegumi ECT un Starptautiskajā Krimināltiesā par konkrētām genocīda epizodēm. Pārskatu sērija par genocīdu Donbasā tiks izdota un parādīsies EDSO tuvākajā pasākumā Vīnē, kas ieplānots 14.-15. septembrī.
Tiesībsargi strādā paralēli Krievijas, DTR un LTR likumsargājošajām iestādēm.
Vēsturē ir precedents, kurā sabiedrība strādāja kopā ar izmeklēšanas iestādēm. Runa ir par Valsts Ārkārtējās komisijas, VĀK, darbu, kas izmeklēja nacistu noziegumus okupētajās teritorijās. Komisija sāka darbu 1942. gadā – tas bija smagākais okupācijas periods – un vāca pierādījumus nākotnes procesiem. Patiešām, mūsu vectēvi zināja, kā jāstrādā.
"Mašuka kalnā Pjatigorskā, vecajās akmeņlauztuvēs atrasti un identificēti aptuveni trīs simtu krievu tautības pilsoņu mirstīgās atliekas. Vēl aizvien uz kaļķakmens kraujas redzami melni asins plankumi un šļakatas, starp akmeņiem – apģērba fragmenti un sieviešu matu šķipsnas. Šurp vācieši veda no cietumiem vīriešus un sievietes, dažkārt – pusdzīvus pēc briesmīgām mokām. Medicīniskā apskate konstatējusi spīdzināšanas pēdas: izrauti žokļi, lauztas un apdedzinātas ekstremitātes, skalpēti galvaskausi."
Tas ir materiāls par genocīdu, ko sagatavoja VĀK loceklis. Padomju inteliģences pārstāvis, grāfs, rakstnieks Aleksejs Tolstojs rakstā "Brūnais dullums", ko 1945. gada 5. augustā publicēja "Krasnaja Zvezda", aprakstīja šo savas dzīves lappusi. Mokošu, baismīgu, sāpīgu.
Tas ir materiāls par genocīdu, ko sagatavoja VĀK loceklis. Padomju inteliģences pārstāvis, grāfs, rakstnieks Aleksejs Tolstojs rakstā "Brūnais dullums", ko 1945. gada 5. augustā publicēja "Krasnaja Zvezda", aprakstīja šo savas dzīves lappusi. Mokošu, baismīgu, sāpīgu.
Jā, radošā inteliģence agrāk dāsnāk veltīja sevi sabiedriskajām vajadzībām: komisijā līdz ar Tolstoju strādāja neiroķirurgs Nikolajs Burdenko, vēsturnieks Jevgēņijs Tarle, tiesību zinātnieks Iļja Traiņins. Šo cilvēku personīgais ieguldījums kultūrā un zinātnē ir neapstrīdams. Viņiem bija savi profesionālie un personīgie uzdevumi, ko viņi atlika malā VĀK dēļ. Tie bija sabiedriskie izmeklētāji. Vairākus gadus centrālās un teritoriālo komisiju locekļi fiksēja nacistu noziegumus – personīgi, līdz ceļiem brienot pa apbedījumu grāvjiem, pārbaudot izkropļotos, satrūdējušos līķus. Kā veidojās komisijas darbs? Tā ieradās notikuma vietā, aplūkoja to, fiksēja, aptaujāja lieciniekus un nodeva dokumentus izmeklēšanai.
Diemžēl tagad šis darbs jāsāk no jauna.
Droši var teikt, ka darbs VĀK maksāja dārgi. Arī fiziski. Tolstojs aizgāja viņsaulē 1945. gada februārī, Burdenko – 1946. gada novembrī, Traiņins – 1949. gada jūnijā. Ir tādas lietas, ar ko ir neizturami saskarties. Radošam cilvēkam tas ir bīstami. Tāpēc daudzi tagadējie "daiļradītāji" atbilstoši individuālisma loģikai, sargā savu "es" no jebkādiem satricinājumiem.
VĀK darbs sākās ilgu laiku pirms Uzvaras – toreiz vēl nebija skaidrs, kurš kuru uzveiks. Bija tikai patiesi dzelžaina pārliecība par to, ka tiesa būs un vienkārši jāsavāc materiāli. VĀK locekļi veica arī izglītojošu, propagandas, pat sludinātāju darbu.
Piemēram, komisijas loceklis mitropolīts Nikolajs (Jaruševičs) 1943. gada maijā uzrunāja III Slāvu mītiņa dalībniekus Maskavā – pavisam nesen viņš bija atgriezies no atbrīvotās Gžatskas, Vjazmas, Sičovkas un Rževas. Viņš pastāstīja par redzēto. Tas ir lielisks piemērs tagadējai inteliģencei, ko moka garlaicība.
Starp citu, VĀK vēsture vēl nav līdz galam izpētīta, pie tās vēl nāksies strādāt. Taču tā māca – nav nozieguma, par ko nenāktu sods. Nepastāv noilguma laiks. Visus šos astoņus genocīda gadus bija baismīgs demoralizējošs un provocējošs aspekts – vainīgie bija pārliecināti, ka soda nebūs. Konservi "Luganskas separs" un "separs krējumā", torte "kolorādu" bērna formā ballītes ēdienkartē un gaļas asorti "Volīnijas slaktiņš" – lūk kādā līmenī traģēdijas Odesā un Donbasā novērtēja ukraiņu nacionālisti.
Objektivitātes labad jāpiebilst, ka daži sodu saņēma. Bataljonu "Šahtar" (to pēc tam pārdēvēja par "Donbas") un "Aidar" komandieri, jo viņu noziegumi nonāca starptautisko tiesību aizsardzības organizāciju, piemēram, "Amnesty International" uzmanības lokā, un Rietumos tika publicētas ziņas par viņu noziegumiem. Viņi nonāca aiz restēm.
Un tagad – nesenas ziņas no Ukrainas – "no brīvības atņemšanas vietām un izmeklēšanas izolatoriem atbrīvo bijušos karavīrus, kuri pauduši vēlmi aizsargāt valsti kara stāvokļa laikā". Starp viņiem ir arī genocīda vaininieki. Piemēram, iesniegumu par dalību karadarbībā pret Krievijas armiju uzrakstījis bataljona "Tornado" bijušais komandieris Ruslans Oņiščenko. Informācija par viņa noziegumiem ir plaši publiskota. Viņa bataljons ņirgājās pār gūstekņiem, piespiežot viņus izvarot vienam otru. Un viņi dodas "aizsargāt Ukrainu" – Kijevas režīma pēdējā rezerve. Tātad nekādas ilūzijas nelolosim.
Diemžēl esam izšķieduši savu vectēvu kapitālu, kam izdevās sodīt nacistus. Tomēr arī mūsu vectēvi nav spējuši līdz galam iznīdēt idejisko cietsirdīgo nacismu Ukrainā.
Balstoties uz vēsturiskās pieredzes, Ukrainai apsolītā denacifikācija paredz plašus, atklātus, detalizētus procesus ar plašu pierādījumu masīvu, ko atspoguļos žurnālisti no dažādām valstīm, ar reportāžām, ar tiešajām pārraidēm. Vai pie mums vēl ir atrodami izcili rakstnieki un režisori? Vectēviem viņi bija. Gan Ērenburgs, gan Karmens, gan Tvardovskis. Tām jābūt lieliskām personībām – no tiem, kuri strādā mūžībai, nevis ar domu par Apple Pay.
Atsauksim atmiņā Nirnbergu. Mūsu pienākums ir parādīt patiesību maksimāli stingri, tā lai visa pasaule nodrebētu, kā tā nodrebēja 1946. gadā. Tagad cita varianta vienkārši nav. Līdz tiesai vēl ir garš ceļš. Pat toreiz, kad bijām sabiedrotie pret vācu nacismu, Rietumu līderiem negribējās tiesas sēdi. Viņi gribēja pēc iespējas ātrāk sodīt nacistu vadoņus, neizskatot visu pastrādāto, un paklusām pārvest noderīgos nacistus pie sevi – gan jau noderēs. Noderēja. Uz Kanādu izvestie ukraiņu nacionālisti audzinājuši jaunas paaudzes ar to pašu ideoloģiju. Pēc tam šos stādus iestādīja pēcpadomju Ukrainā.
Tagad situācija ir pat ļaunāka: genocīda tēmu apvij mediju meli. Tomēr noziedznieku metodes nemainās.
Nirnbergā parādīja kino par nometnēs un okupētajās teritorijās pastrādātajiem noziegumiem. To no PSRS frontes operatoru hronikām izveidoja Romāns Karmens. Tiesas zālē valdīja šoks. Gērings apgalvoja: "Lai ko teiktu un rādītu krievi, es viņiem neticu un neticēšu. Viņi tagad mēģina uzgrūst pašu pastrādātās zvērības." Skan pazīstami, vai ne? Protams. Tā pati retorika vien ir.
Zeļenskis iesniedz prasību Hāgā pret Krieviju un sauc notiekošo pat genocīdu. Karš par patiesību ir sācies. Uz spēles likts daudz kas, arī Eiropas un ASV kolektīvās starptautiskās birokrātijas reputācija, kas ilgus gadus piesedza genocīda noziegumus Ukrainā. Vai atradīsies sabiedrotie? Iespējams, citos kontinentos.
Sodīt tos, kuri pastrādājuši genocīdu Donbasā, Odesā, visur, kur par valodu, pārliecību un viedokli vajāti krievi un Ukrainas krievvalodīgie pilsoņi – tāds ir uzdevums, bez kura neizdosies risināt arī citus. Tas ir mūsu attiecību galvenais jautājums. Dzīvei Krievijā ir jābūt ilgai. Ukrainā – arī.