Lieta tāda, ka amerikāņu kuratori viņam gandrīz atklātiem vārdiem aizliedza braukt uz Drošības konferenci Minhenē, kas aizritēja nedēļas nogalē. Tur viņam būtu iespēja aprunāties ar Eiropas valstu līderiem, vēlreiz pārliecināties, ka viņi nevēlas karot, izmantot šo pozīciju un vēl mazliet paķepuroties, kamēr Vašingtona ar kājas spērieniem dzen viņu uz fronti, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Patiešām, izskatās gandrīz nepieklājīgi: valstij draud krievu "iebrukums", no Kijevas evakuē vēstniecības, bet valsts prezidents nevis, stingri uzacis savilcis fotografējas bruņuvestē, bet gan dodas atpūsties uz slaveno Bayerisch Eisenstein Hof. Tur viņu gaida spa, baseins, trīszvaigžņu Mishelin restorāns. Bet ukraiņi pa to laiku salst ierakumos. Nejauki iznāk, grozi, kā gribi.
"Iespējams, tas (brauciens uz konferenci – red.) nav pats gudrākais lēmums," šajā kontekstā piezīmēja Džo Baidens. Taču Zeļenskis nepaklausīja un brīvdienās aizšmauca uz Minheni. Varonīgi.
Konferencē ukraiņu līderis teica runu – vienlaikus liesmainu un piesardzīgu. No vienas puses, viņš lūdza nevairot spriedzi ap Krievijas "agresiju": "Nevajag pastāvīgi runāt par iespējamā iebrukuma datumiem, ja vēlaties patiešām palīdzēt Ukrainai." Bija jūtams, ka viņam jau visi nervi izdeldēti ar tādām runām. No otras puses, viņš mēģināja ātri konvertēt "iebrukuma" tēmu, pieprasot atbildi: kad Ukrainu beidzot uzņemšot ES un pie viena – arī NATO: "Daudz vairāk mums vajadzīgi citi datumi. Visi saprot, kādi tieši."
Atbildi viņš saņēma drīz vien, taču iepriekš notika vēl daudz kas interesants. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņoja: ja Kremlis gribot mazāk NATO pie savām robežām, tas saņems "vairāk NATO". Paradoksāli, taču, neskatoties uz atklāto kara kurināšanu, viņš saņēma Ēvalda fon Kleista – Minhenes konferences pirmā organizatora, īstena mierneša, Eiropas drošības aizstāvja – prēmiju. Ēvalds fon Kleists, kurš Otrajā pasaules karā piedalījās vērmahta rindās, bija dižciltīgas un pazīstamas vācu dzimtas pārstāvis. Kareivji, politiķi, zinātnieki, dzejnieki – daudzi dzimtas pārstāvji guvuši slavu, arī viens no lielākajiem Eiropas dramaturgiem, Heinrihs fon Kleists.
Kleistu ģimene aktīvi iebilda Hitleram. Gan jaunais Ēvalds, gan viņa tēvs bija Štaufenberga sazvērestības locekļi. Pēc tās sakāves tēvam piesprieda nāves sodu, bet Ēvalds izglābās brīnumainā kārtā. Ēvalda otrās pakāpes tēvocis, ģenerālis-feldmaršals, vācu tanku spēku komandieris, PSRS tika tiesāts kā nacistu noziedznieks un miris Vladimiras cietumā 1954. gadā. Kleistu dzimtmuiža Pomerānijā pēc kara nonāca Polijas teritorijā.
Neparastā dzīves pieredze padarīja vācu aristokrātu par izcilu miera aizstāvi. Viņa organizētā Minhenes konference deva iespēju tikties amerikāņu un eiropiešu elitei. Līdz pat aukstā kara beigām tas patiešām bija lietderīgs pasākums. Eiropieši visai veikli lavierēja starp PSRS un ASV, panāca relatīvu neatkarību un izslēdza konfliktu risku kontinentā. Eiropa dzīvoja mierā. Sekmīgi ritēja atbruņošanās procesi.
Taču 90. gados amerikāņi šo formātu sāka pievākt sev. Ēvalds fon Kleists devās pelnītā atpūtā, viņa vietu ieņēma Horsts Telčiks, kurš vienlaikus piepelnījās amerikāņu korporācijas "Boeing" direktoru padomē. Pamazām vien amerikāņi pabīdīja malā Vecās pasaules pārstāvjus un uzspieda savu viedokli par "Eiropas drošību". ASV ignorēja eiropiešu viedokli par Irāku, iesaistīja uzbrukumā Belgradai, visus savilka Lībijā, Afganistānā un tā tālāk – saskaņā ar sarakstu.
Atmosfēru, kāda Minhenes konferencē valdīja 2000. gadu sākumā, ļoti gleznaini aprakstīja NATO toreizējais ģenerālsekretārs, britu politiķis Džordžs Robertsons: "... pie mums, gluži kā Terminators, atgriezies Dons Ramsfelds (ASV aizsardzības ministrs – red,) un paudis apņemšanos tikt galā ar Eiropu."
Šo pazemojošo viena pola pasauli, Eiropas elites totālo atkarību no patroniem ASV savā runā 2007. gada konferencē precīzi aprakstīja Vladimirs Putins. Būtu nu jūs redzējuši tobrīd Eiropas vadītāju sejas! KF prezidents brīdināja, cik bīstama ir tāda pieeja. Vienā brīdī amerikāņiem šķitīs izdevīgi sakurināt karu pašā Eiropā un vietējās valdības neko nespēs padarīt.
Patiešām, 15 gadus vēlāk prognozes ir piepildījušās. ASV ielīda Ukrainā un pārvērta to par Teksasas izmēru kriminālo anklāvu. Vietējie nacisti kuru katru brīdi var sarīkot slaktiņu, kura dēļ uz Eiropu metīsies simtiem tūkstošu bēgļu.
Tagad anklāva vadītājs, aizbildinoties ar Budapeštas memoranda nepildīšanu, draud samontēt uz virtuves galda kodollādiņus. Eiropa spiesta to visu noskatīties un turēt mēli aiz zobiem.
ASV izmanto Minhenes konferenci, lai ierautu Eiropas eliti asiņainā slaktiņā Ukrainā, ko paši amerikāņi pūlas saorganizēt. Šī gada Minhenes konferences galvenā tēma bija bēdīgi slavenais Krievijas "uzbrukums".
Viens pēc otra spīkeri klāstīja, ka Krievija "patiesībā" nemaz neesot atvilkusi bruņotos spēkus no Ukrainas robežas. Ka visi sprādzieni un apšaudes Donbasā esot Krievijas "provokācija." Sieviešu un bērnu evakuācija no DTR un LTR? Arī tā esot provokācija. Drīz vien Krievija noteikti uzbrukšot Ukrainai, lai ko tur Putins teiktu, bet pēc tam samaksās pilnu cenu par uzbrukumu.
Visagresīvākais bija Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons. "Mēs esam dubultojuši savu militāro klātbūtni Igaunijā, - viņš ziņoja. — Esam palielinājuši militāro klātbūtni Polijā (..) un Dienvidaustrumeiropas gaisa telpā, (..) esam nosūtījuši sešus iznīcinātājus "Typhoon" uz Kipru, kara kuģus uz Vidusjūras austrumu daļu un Melno jūru. (..) Es lepojos ar to, ka kopš 2014. gada mēs palīdzam Ukrainai, esam tur apmācījuši 22 tūkstošus kareivju un nosūtījuši 2000 prettanku raķetes. (..) Ja Krievija izmantos vardarbību pret mierīgo un nevainīgo ukraiņu tautu, (..) mūsu visu interesēs ir panākt, lai Krievija zaudētu un visi to ieraudzītu."
Džonsons pārspēja pat Kamalu Harisu. ASV viceprezidente pārsvarā draudēja Krievijai ar ekonomiskām sankcijām un ļoti akurāti nosprauda ASV iejaukšanās militārās robežas: NATO austrumu flanga pastiprināšana, un nekas vairāk.
Ļoti interesanta bija Harisas saruna ar Volfgangu Išingeru, Minhenes konferences priekšsēdētāju. Tulkojumā no diplomātiskās valodas iznāk, ka Išingers apjautājās ASV viceprezidentei, vai nemainīsies amerikāņu politika Eiropā, ja pie varas ASV nāks "jauns Tramps".
Lieta tāda, ka nevienam vairs nav ne mazāko šaubu – jau šī gada novembrī republikāņi patrieks demokrātus no Kongresa, bet pēc nepilniem trim gadiem sēdinās prezidenta krēslā Trampu (vai Trampu 2.0). Un valdošās partijas nomaiņa Vašingtonai dāvā neierobežotas iespējas "uzmest" sabiedrotos. Visiem taču labi zināms, kāda ir amerikāņu attieksme pret līgumiem. Vispirms viņi noslēdza Irānas darījumu, pēc tam pie varas nāca Tramps un to atcēla, tagad ierosina noslēgt atkal, bet pēc trim gadiem, iespējams, atkal lauzīs līgumu.
Eiropiešus patlaban visvairāk satrauc, ka Vašingtona ieraus viņus pilna mēroga konfliktā ar Krieviju, bet pēc tam pēkšņi pametīs un ķersies pie kādām citām darīšanām. Ko tad? Viceprezidentes kundze apsolīja, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks, ka ar Krieviju cīnīties gribot gan republikāņi, gan demokrāti, un šajā jomā valdot absolūta un mūžīga abu partiju vienprātība. Ko tad vēl citu viņa varēja teikt? Jā, mēs jūs uzmetīsim, ja vajadzēs, un jūs dabūsiet vēl vienu kārtīgu Afganistānu?
Nākamajā jautājumā Išingers konstatēja, ka amerikāņu avantūra (viņš izteicās daudz pieklājīgāk) pieliks punktu visai drošības sistēmai Eiropā, un pavaicāja vai nav diplomātiska ceļa, kādā risināt problēmas ar Krieviju: "Vai mēs varam ne tikai runāt par Krieviju, bet arī ar Krieviju?" Uz to Garisa atbildēja, ka pieturoties pie diplomātijas, taču, ja Krievija uzbrukšot, no kara izvairīties neizdosies, un eiropieši nespēs atkratīties.
Minhenes konferencei vajadzēja nodemonstrēt visai pasaulei NATO locekļu vienotību. Taču viņi bija vienisprātis tikai par to, ka neviens nedomā sūtīt savus spēkus palīgos Kijevai. Pie tam viņi visi rīda Zeļenski – sauksim nu lietas īstajos vārdos! – pastrādāt kara noziegumus.
No Kijevas puses gaida briesmīgas provokācijas – ķīmisko ieroču pielietojums, civiliedzīvotāju apšaudes, savas valsts pilsoņu masu slepkavības. Ukrainas režīmam jau iepriekš piešķirta indulgence par jebkurām zvērībām. Vācijas kanclers Olafs Šolcs taču paziņoja, ka Putina vārdi par genocīdu Donbasā esot "vienkārši smieklīgi".
Pie tam NATO nesola Zeļenskim nekādus zaldātus. Nāksies tikt galā pašiem. Eiropas un amerikāņu Übermensch malkos alu armijas bāzēs un pa televizoru skatīsies, kā austrumos mirst ukraiņu Untermensch. Kad Zeļenski stieps uz Hāgu, viņa bijušie aizbildņi izliksies, ka viņiem ar to nav nekāda sakara, ka viņš nav pareizi sapratis. Jā, vēl daži vārdi par Ukrainas uzņemšanu NATO. Zeļenskis taču saņēma atbildes uz saviem jautājumiem! Vācijas kanclers Olafs Šolcs atbildēja viennozīmīgi: "Ukrainas uzņemšana NATO nav iekļauts dienaskārtībā un tuvākajā nākotnē nav sagaidāma".
Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs nesen ieteica NATO nostiprināt atteikšanos no Ukrainas un Gruzijas uzņemšanas alianses samitā Madridē, kas ieplānots jūnijā.
Kā redzam, "partneri" Eiropā ir sadzirdējuši signālu un sarosījušies. Tagad atlicis tikai noformulēt un nostiprināt Vācijas kanclera pozīciju (neapšaubāmi, tai piekrīt lielākā daļa Vecās Eiropas līderu) noslēguma dokumentā Madridē. Un visiem viss būs kārtībā.