Varbūt kāds nav pamanījis, ka Ķīna (nevis ASV vai rietumvalstis kopumā) ir kļuvusi par "jauno tirgu" lielāko kreditoru? Tagad atradušies cilvēki, kuri vēlas par to izteikties. Izteikties un aicināt Pekinu rīkoties citādi: ja nu tā turpina atbalstīt partnerus, tad tai vismaz visiem jāstāsta, cik naudas tā iedevusi un ar kādiem noteikumiem, portālā RIA Novosti stāsta Dmitrijs Kosirevs.
Runa ir par aicinājumu, ar ko nākusi klajā ne īpaši plaši pazīstama organizācija – Bretonvudas komiteja. Tā sauc pasaules finanšu sistēmu, kas izveidojusies Otrā pasaules kara rezultātā (patiesībā to sāka veidot mazliet agrāk). Šai sistēmai vajadzētu būt vienotai visai pasaulei, lai tai (ideālā gadījumā) pakļautos visas valdības, ņemot vērā faktoru, ka valdības nāk un iet, bet tie, kas ar tām manipulē, ir kolektīvi mūžīgi.
Patiesībā komiteja veido vien aizsegu, tas ir laukums "misteru Triljonu" ideju publiskošanai. Toties komitejas tēvu-dibinātāju saraksts ir īsta himna naudai: tajā ir gan finanšu spekulators Džordžs Soross, pārrobežu globālisma ideologs, gan trīs ASV eksprezidenti (Fords, Kārters un Bušs), atvaļināti mazliet zemāka ranga politiķi, bijušie ASV Federālās rezerves stūrmaņi un tā tālāk.
Runas par Ķīnas nepatīkamo dāsnumu parādījās tā: sākās pasaules "kovidatiestatīšana", ko savā grāmatā pasludināja bretonvudiešiem idejiski tuvais Klauss Švābs, kurš vada komitejai brālīgo konferenci Davosā. Gan pašas grāmatas lappusēs, gan starp rindiņām komentētāji saskatīja šādas un tādas pasaules finansiālo pavēlnieku ieceres: visas pasaules ekonomikas (piedevām – arī politikas un ideoloģijas) pilnīga atiestatīšana, vai vismaz kaut kas ļoti līdzīgs. Vienkārši sagraut pasauli un uzbūvēt no jauna. Un nav nekāda liela nelaime, ja procesa gaitā liels skaits valstu, it īpaši no "jauno tirgu" vidus, vienkārši ies bojā. Tad jāķeras pie darba Bretonvudas dolāru sistēmai. Tā izdalīs kārtis... ak, piedodiet, naudu un sāks jaunu spēles raundu.
Tikai diezin vai "atiestatīšana" paredzēja, ka kārtējās globālās krīzes rezultātā Ķīna vēl vairāk nostiprināsies un glābs virkni valstu, pārsvarā – Āfrikā un Āzijā, taču ne tikai tur. Tagad aina ir sekojoša: jaunattīstības valstu kopējais parāds pērnā gada trešajā ceturksnī sasniedza 36,4 triljonus dolāru, lai arī 2019. gadā sastādīja tikai 3,6 triljonus. Parāds pārsvarā audzis uz valdības aizņēmumu rēķina, un visvairāk naudas šīm valdībām piešķīrusi Ķīna.
Ne jau pirmo reizi Ķīna izjauc pasaules finanšu bijušo pavēlnieku plānus. Atsauksim atmiņā "Āzijas" finanšu krīzi 1997.-1998. gadā, kad iepriekš minētais Džordžs Soross līdz ar citiem finansistiem uzbruka vairāku Dienvidaustrumāzijas valstu valūtas sistēmām un sagrāva tās. Pēc tam atlika tikai gaidīt Starptautisko valūtas fondu, kas jau sāka strādāt un izvirzīja savus noteikumus aizņēmumu piešķiršanai. Taču iejaucās Ķīna. Tā vienkārši rezervēja naudu jauna spekulantu uzbrukuma gadījumam. Tirgi nomierinājās. Tā bija pirmā epizode – Pekina ne tikai izglāba pati savu valūtu (arī tai jau draudēja briesmas), valsts demonstrēja svarīgu veikumu pasaules finansēs, un piedevām sarūgtināja Sorosu.
Tagad patiesībā tie paši cilvēki nāk klajā ar apsūdzībām pret Ķīnu. Kā negatīvu piemēru min Zambiju, kas pasludināja suverēnu defoltu 2020. gadā, bet valdības galvenais kreditors ir Ķīna. Tā tagad gatavo jaunu palīdzības paketi Zambijai, tostarp – arī parāda restrukturizāciju, taču neko sīkāk nestāsta.
Tagad Pekinai un tās aizbilstamajiem piedāvā jaunu variantu. It kā jau tas ir tīrais sīkums – nekad neko neslēpt. Jāpiezīmē, ka valstu suverēnais (proti, valdību) parāds, saskaņā ar pašreizējo praksi, necik daudz atklāts netiek, bet tas esot slikti, klāsta bretonvudieši, tas kaitējot pasaules finansiālajai stabilitātei. Piemēram, tādos apstākļos smagi klājas finansistu aprindu uzticamajiem ieročnesējiem – reitingu aģentūrām, kas ir neaizvietojamas jebkādās spēlēs ar valūtu un ne tikai. Šiem ļautiņiem vajag zināt it visu.
Vai tad agrāk neviens nedeva naudu valdībām? Tikai korporācijām un citiem privātajiem aizņēmējiem? Deva. Un ne vienmēr pieprasīja atklātību. Tikai tie bija pareizie kreditori, Bretonvudas sistēmai atbilstoši. Piemēram, Starptautiskais valūtas fonds.
Bretonvudas komiteja prasības formulē piesardzīgi: vajagot izveidot globālu vienprātību par "minimālajām prasībām" no tāda veida aizņēmumu nianšu brīvprātīgas atklāšanas viedokļa, vajagot radīt pastāvīgu atskaites sistēmu par visu suverēno aizņēmumu saistībām. Jā, par visu pasauli. Pašas pasaules finansiālās stabilitātes labad. Izskan visi vajadzīgie vārdi par atklātību un Ķīnas atbildību – tā ir galvenais naudas dalītājs daudzos tirgos.
Globālā vienprātība – tātad visi jāpierunā brīvprātīgi un priecīgi darīt to, ko viņi nekad agrāk nav darījuši un nav gribējuši darīt. Vai atceraties, kā reiz teica Andrejs Vozņesenskis: "Neizturami, kad ar varu, bet brīvprātīgi – vēl neizturamāk!"
Interesanti, kādus instrumentus vecā finanšu gvarde pielietos pret Ķīnu un cik efektīvi tie būs.
Pagaidām mēs redzam pieklājīgu mēģinājumu atjaunot pat ne vienas valsts (ASV) globālo finansiālo dominanci, bet gan sistēmu, kas stāv aiz Savienotajām Valstīm un to sabiedrotajiem un pretendēja uz vispārēju un totālu kontroli. Starp citu, sistēma cieta zaudējumus vienkārša fakta dēļ: liela daļa valstu šodien saprot, ka Rietumiem lielas naudas tagad nav un nevar būt, bet Ķīnai tā bieži vien ir.
Tātad vienlaikus tiek atzīts fakts, ka Ķīna sekmīgi stājas pretī, konkurē ar šo sistēmu. Ne tādā globālā mērogā, par kādu sapņoja Bretonvudas konstrukcijas autori, tomēr konkurence vismaz grauj veco globālo finanšu monopolu palīdzības sniegšanai valstij apmaiņā pret visiem zināmiem noteikumiem, kas iznīcina šo valstu suverenitāti.