Ja grāmatas publikācija ar daiļrunīgu nosaukumu "Kaprači" nebūtu sakritusi ar ģeopolitiskās krīzes saasināšanos kontinentā, tās radītā atbalss neapšaubāmi būtu lielāka, arī tagadējā, gan apslāpēta, tik un tā atstāj vērā ņemamu iespaidu, raksta RIA Novosti autore Jeļena Karajeva.
Žurnālists Viktors Kastanē, paveicis milzīgu darbu – sarunās ar vairāk nekā diviem simtiem liecinieku, viņš noskaidroja, ka Francijā ilgus gadus, ja ne gadu desmitus, veco ļaužu pansionātos teju ņirgājās par to nevarīgajiem iemītniekiem.
Seniorus nebaroja, nemazgāja un nedeva viņiem pietiekamas medikamentu devas.
Lūk, ko sarunā ar žurnālistu par to teica viena no medmāsām: "Neatkarīgi no pacientu stāvokļa, par kuriem man bija jārūpējas, es nevarēju dabūt veciem cilvēkiem liekus pamperus, pat par spīti tam, ka kādam varētu būt kuņģa traucējumi vai citas gremošanas problēmas. Man nebija laika nodrošināt visiem ikdienas mazgāšanu, tāpat kā nebija iespējas dot viņiem nepieciešamas zāles, tāpēc es slēpu asaras, atstājot bezpalīdzīgos sirmgalvjus nakšņot urīna smirdoņā."
Taču galvenais pat nav šie vārdi, galvenais it tas, ka par šādu elli veci un bieži vien nevarīgi cilvēki maksāja.
Uzturēšanās maksa šajā pansionātā bija no trim līdz sešiem tūkstošiem eiro, dažviet līdz sešarpus vai septiņiem tūkstošiem eiro. Ne jau gadā, – mēnesī.
Tie bija diezgan turīgi cilvēki, kuri dažādu apstākļu dēļ bieži vien zaudējot iespēju nodrošināt sev patstāvīgu apkopi, vai demences dēļ bija spiesti pārvākties uz pansionātu.
Kur viņus gaidīja šāds serviss.
Nu ko, vai nobālējuši laimīgo vecumdienu tēli ar jogas nodarbībām parkā un bezgalīgiem ceļojumiem, ko politiskie blēži gadiem ilgi bāza masu apziņā?
Ir vēl daži sīkumi.
Gadiem ilgā ņirgāšanās, par ko sirmgalvji nespēja nedz paziņot, nedz dot kādu mājienu tuviniekiem, nebūt nebija kaut kāda sadistiska ļauna griba vai nolūks.
Šī velnišķīgā un absolūti necilvēcīgā shēma veidojās tāpēc, ka veco ļaužu pansionāti Francijā pieder galvenokārt biznesa grupām. Strukturāli tās ir akciju sabiedrības, un, lai nopelnītu naudu akciju turētājiem, tiem bija pastāvīgi jāoptimizē izdevumi ("jānošņāpj izmaksas", kā mēdz teikt speciālisti).
Jo cītīgāk menedžeri "apšņāpa izmaksas", jo augstāk kotējas vērtspapīri tirdzniecības laukumos, proti, akcionāri saņēma lielākas dividendes.
Valsts, kam teorētiski bija jāseko līdzi situācijai veco ļaužu pansionātos, visus signālus un ziņojumus vienkārši noklusēja.
Iespējams, ir gana daudz versiju, kāpēc Francijas atbildīgās institūcijas, kam būtu jāpārrauga sociālo aprūpes iestāžu darbība, pievēra acis uz notiekošo.
Taču zināms, ka viena no biznesa grupām, kam pieder tāds pansionāts, grāmatas "Kaprači" autoram Viktoram Kastanē piedāvāja piecpadsmit miljonus eiro, lai viņš pārtrauktu bāzt savu degunu arī izmantotajos pamperos.
Biznesa grupas, kas pārvalda sociālo aprūpes iestādes, pastāv ne tikai Francijā vien.
Šie konglomerāti darbojas visā Eiropas Savienībā.
Spānijā, Vācijā, Portugālē un tā tālāk.
Runa nav par simtiem, ne par tūkstošiem, pat ne par desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri savas dzīves beigās varētu kļūt vai kļuvuši par absolūti necilvēcīgas rīcības upuriem. Runa ir par simtiem tūkstošu nevarīgu sirmgalvju.
Kam bija atņemta iespēja nomazgāties vai/un sātīgi paēst, lai kāds varētu pelnīt savas gada dividendes vai bonusus par "efektīvu pārvaldīšanu".
Tas viss nenotika "nabadzīgajā un nežēlīgajā Krievijā", bet bagātajā Francijā, kas ieņem sesto vietu pasaulē iedzīvotāju ienākuma līmeņa ziņā, valstī, kur devīze "Brīvība, vienlīdzība, brālība" iezīmēta uz visām sabiedriskajām iestādēm.
Tas notika Francijā, kas tik ļoti lepojas — tagad jau skaidrs, ka vārdos vien — ar savu attieksmi pret nevarīgajiem, pret tiem, kuri vairs nespēj par sevi pastāvēt un kuri sabiedrībai teorētiski jāaizsargā.
Gluži pretēji: nevarīgi sirmgalvji kļuvuši par īstu zelta dzīslu bezprincipiāliem un bezkaunīgiem cilvēkiem, kuriem līdzās lielceļa bandīti ir pieklājības un jūtīguma paraugs.
Taču par ko mēs te runājām?
Tieši tāpat taču Eiropā uzvedas "Bigfarma", kas ne tikai iesmērējusi savas bezjēdzīgās (tas jau vairākkārt zinātniski pierādīts) vakcīnas pret omikronu par desmitiem miljardiem dolāru, bet arī, izmantojot lobiju Eiropas Komisijā, izvairījusies no jebkādas juridiskas atbildības par iespējamām blaknēm.
Galvenais taču nav tas, vai ES tiks galā ar pandēmiju! Daudz svarīgākas ir summas, ko saņems akcionāri.
Piezīme: pirmos vakcinēja veco ļaužu pansionātu iemītniekus. Jo tieši tur koronavīruss plosījās visnežēlīgāk.
Tagad jau ir skaidrs, kāpēc.
Protams, tagad tiks pieliktas milzīgas pūles, lai pēc iespējas mazinātu kaitējumu reputācijai.
Valsts, no savas puses, arī šo to paveiks, lai nesagrautu pilsoņu uzticību un neizsīktu sirmgalvju straume, kuri maksā tūkstošiem eiro par ārkārtīgi apšaubāmu aprūpi.
Taču visi šie pūliņi neatdzīvinās tos, kuri, viņsaulē aizejot, smaka nost smirdoņā un nevarēja pietiekami paēst, kuri pirms nāves kļuvuši par šeftmaņu upuriem. Tie (par ļoti lielu naudu) uzņēmušies pieskatīt šos cilvēkus, bet patiesībā kļuvuši par viņu kapračiem.