Kāpēc Krievijas prezidents pieprasīja NATO nepaplašināšanās garantijas, kāpēc tas notika tieši pirms trim mēnešiem? Kāpēc Ukrainas atlantizācija viņa acīs ir nepieņemama un šim jautājumam Putins piešķir īpašu nozīmi?
Anglosakšiem nav atbildes uz šiem jautājumiem, tāpēc viņi pieļauj jebko, pat Krievijas "iebrukumu" Ukrainā. Vēl vairāk, troksnis ap gaidāmo "krievu agresiju" ir nospiedošs – sācis pērnā gada pavasarī propagandas līmenī, tagad, ziemas nogalē tas kļuvis histērisks. Manāms, ka paši anglosakši daļēji tic saviem izdomājumiem, tomēr arī tas neļauj viņiem saprast Putinu. Taču Putina loģika un taktika pašreizējā krīzē ir viegli saprotami – tas ir viņa iemīļotais džudo, portālā RIA Novosti atgādināja Pjotrs Akopovs.
Putins nolēmis izmantot pret Rietumiem viņu pašu ieroci, pārtvert atlantistu enerģiju un spēku, pavērst tos pret viņiem pašiem. Rietumi izdomājuši "briesmīgo diktatoru un agresoru Putinu", un īstais Putins nolēmis izmantot šo likmi spēlē.
Anglosakši savās interesēs jau gadiem ilgi un dažādu iemeslu dēļ demonizējuši Putinu. To vidū ir īstas bailes no "krievu barbariem", mūžīgie centieni saprast Krieviju, nevēlēšanās ar to rēķināties, centieni to savaldīt, savu sabiedroto apzināta iebiedēšana, par ASV iekšējās politiskās cīņas paņēmieni. Tomēr proporcijām, dažādu iemeslu attiecībai vairs nav nozīmes: anglosakši izveidojuši Putina imidžu – "bīstamākais mūsdienu cilvēks". Jā, tas ir propagandisks tēls, tomēr tie, kas to radījuši un nežēlīgi ekspluatējuši (atsauksim atmiņā kaut vai "Putins ievēlējis Trampu"), vairs nespēj kontrolēt ne Rietumu publikas (tā tomēr ir Putinam naidīgās propagandas galvenais mērķis), ne ari Rietumu politiskās klases reakciju. Proti, vērā ņemama daļa Rietumu elites pati sāk ticēt Putina infernalitātei. No viņa taču visu ko var sagaidīt! Un šajos apstākļos būtu muļķīgi, ja Putins neliktu lietā pretinieka vājību – viņa paša bailes un vājo vietu.
Krievija vēlas piespiest Rietumus atkāpties no Ukrainas – piespiest anglosakšus atzīt, ka krievu pasaules un Rietumu robežu pārskatīšana nav iespējama. Jā, Ukraina pagaidām atrodas Rietumu ietekmes sfērā, taču šo īslaicīgo vēstures kroplību abas tautas daļas izlabos saviem spēkiem, Ukrainas atlantizācija ir principiāli neiespējama.
Anglosakši neplāno paātrināt Ukrainas oficiālo pievienošanu Rietumu blokam. Vēl vairāk, viņi saprot, ka, provocējot Krieviju, var saskarties ar pilnvērtīgu konfrontāciju. Taču pie tam viņi nevēlas sniegt nekādas garantijas, pat ierobežotas, jo tas būtu sāpīgs trieciens Ukrainas elitei, kas visu likušas uz spēli par valsts pāreju Rietumu nometnē.
Šajos apstākļos Krievija varētu gadiem ilgi gaidīt pārmaiņas Ukrainas iekšpolitiskajā situācijā, pie tam apzinoties, ka atlantistiem vienmēr ir ideāls spiediena instruments. Ukrainas kārti aktīvi izmanto ar mērķi bremzēt gan Krievijas attiecības ar Eiropu, gan sakarus ar atsevišķām Eiropas valstīm. Anglosakši nepavisam nevēlas, kas krīze Ukrainā mazinātos, un bija pārliecināti, ka vēl ilgu laiku varēs to izmantot Krievijas savaldīšanas politikā.
Un šajā situācijā Putins izdarīja absolūti veiksmīgu gājienu – viņš sāka piespēlēt anglosakšiem. Kopš pavasara viņš radīja ilūziju, ka patiešām plāno uzbrukumu Ukrainai, attaisnojot atlantistu ļaunākās gaidas. Augustā amerikāņu aiziešana no Afganistānas pārvērtās par bēgšanu, ASV reputācija smagi cietusi, to "klienti" sāka nervozēt. It īpaši Ukraina – ja nu kas gadīsies, amerikāņi mūs neaizstāvēs.
Rudenī Putins turpināja savu taktiku, un tagad jau Rietumi patiešām pieļauj, ka Krievija teju teju var ieņemt Ukrainu. Sākās plaša informatīva histērija ap "krievu draudiem", pie tam anglosakši tik un tā nevēlas iet uz priekšu Ukrainas virzienā.
Novembrī Putins veica nākamo gājienu. Viņš paziņoja, ka Rietumos izveidojusies kaut kāda spriedze, ka tie ir jāatbalsta. Un izvirzīja prasības garantēt Krievijas drošību rietumu virzienā, tostarp – atteikties no Ukrainas pieņemšanas NATO. Decembra vidū "Putina ultimāts" tika noformēts līgumu projektos.
Atbildei anglosakši sāka visiem iegalvot, ka nupat Putins ir galīgi gatavs karam. Bet nevar taču tā vienkārši gaidīt Krievijas agresiju! Ko darīt?
Teikt, ka Putins blefo? Tas nozīmētu nivelēt visu agrāko darbu, kas veikts Putina demonizācijai, pie tam nav vairs nekādas pārliecības, vai tas patiešām ir blefs.
Gaidīt uzbrukumu? Bet tad vajadzēs kaut kā pamatot, kāpēc Ukraina atdota "jaunajam Hitleram", un Ukrainas ieņemšanas sekas būs šausmīgi sāpīgas Baidenam iekšpolitiskajā līmenī, nerunājot jau par ASV reputāciju globālajā frontē.
Ko tad īsti iesākt? Ieviest "ellīgas sankcijas" pret Krieviju profilaksei nevar – ne tikai tāpēc, ka Eiropa tādu soli nespers, arī tāpēc, ka tas patiešām būs briesmīgs trieciens visas pasaules finansiālajai sistēmai, ko vēl aizvien kontrolē anglosakši.
Atliek tikai viens – sākt pārrunas ar Putinu. Vispirms – Ukrainas jautājumā, reāli garantēt, ka valsts neiestāsies NATO. Vai Putinam tādas garantijas patiešām ir vajadzīgas? Viņš taču netic nevienam Rietumu vārdam. Nē, viņam ir vajadzīga plaisa Rietumos un tas, kas jau izskanējis atlantistu izteikumos: mēs nekarosim ar Krieviju par Ukrainu. Nav nozīmes tam, ka Krievija nedomā brukt virsū pati savai tautai. Svarīgi ir tas, ka Rietumi ir piekāpušies. Tas jau bija skaidrs, tomēr bija svarīgi to fiksēt publiski. Tā ir svarīga robeža, no kuras valsts turpinās savu stratēģiju ar mērķi atgūt Ukrainu. Miera ceļā. Tomēr šim nolūkam tiks izmantoti visi Rietumu mīti un fobijas.