Kamēr Rīgas vadība pārdomā, kā pārvērst galvaspilsētu par zaļu oāzi (vasarā – baltu), padzenot vieglās automašīnas, skursteņus un skursteņslauķus, daži negodīgi ļautiņi nekautrīgi aplaupa rīdziniekus. To Rīgas dome atklāja pavisam nesen.
Pirmais sadusmojās vicemērs Vilnis Ķirsis, kurš pirms pāris gadiem strādāja opozīcijā un, siekalas šķiezdams, klāstīja, ka pilsētā naudas kā spaļu, tikai Ušakovs un Co nepareizi pārvalda pilsētu. Tagad Ķirsis sācis nojaust, ka centrālā vara pret Rīgu un rīdziniekiem izturas pēc principa "naudas nav, taču jūs turieties". Pareizāk sakot: mēs jums naudu atņemsim, gan jau jūs kaut kā noturēsieties.
Rīgas vicemērs sācis publiski sūdzēties par to, ka galvaspilsēta, ēdinādama valsti, pati spiesta ubagot un ņemt kredītus, lai saremontētu tiltus, pārceltuves un ceļus, ko jau sen veido viena vienīga bedru virkne.
Izlīdzināšanas fondā ieskaitāmo līdzekļu norēķina sistēma mainījusies, tomēr summa, ko Rīga tajā iemaksā, nav mainījusies. Ik gadus pilsēta pārskaita 90 miljonus eiro fondā, kas finansē nerentablās pašvaldības. Vienlaikus liela daļa Pierīgas, proti tuvējo novadu un pagastu iedzīvotāju strādā Rīgā.
Tomēr lauvas tiesa viņu maksātā ienākumu nodokļa nonāk dzīvesvietas rīcībā. Pēc vicemēra aplēsēm, tā Rīga zaudē vēl apmēram 150 miljonus.
Tātad ik gadus galvaspilsēta nesaņem vismaz 240 miljonus. Tādas naudas pietiktu gan ceļiem, gan tiltiem, pat jauniem ielu stabiņiem atlēktu.
Pēc tam pats mērs Mārtiņš Staķis radio ēterā atkārtoja sava priekšgājēja Nila Ušakova vārdus, teikdams, ka Rīga ir kā Latvijas slaucamā govs. Viņš konstatēja, ka rīdzinieki iznāk desmitkārt mazāk vērti nekā citu pašvaldību iedzīvotāji. Vieni saņem 1 eiro uz iedzīvotāju, citi – 10 eiro. Vai tad rīdzinieki ir sliktāki, viņš jautāja. Tomēr Rīga pastāvīgi spiesta stāvēt ar pastieptu roku, lai dabūtu atpakaļ pati savu naudu. Staķa ieskatā, pašvaldība saņem vairāk, jo lielāks ir tās iedzīvotāju skaits, un atgādināja, ka nevienā citā pašvaldībā nav četru tiltu pāri Daugavai.
No mūsu galda – jūsējam
Te nu, protams, aiz nodokļiem un ekonomikas nepārprotami vīd politika un nacionālā jautājuma garās ausis. Lieta tāda, ka vairāk nekā puse strādājošo Rīgā ir krievvalodīgie. Tātad par laimi dzīvot Latvijā viņiem jāmaksā savdabīgs nodoklis, uz kura rēķina var dzīvot ne tik bagāti, toties tīri latviski reģioni, attīstīt tradīcijas, valodu un gatavoties kārtējiem Dziesmu svētkiem, tērēt miljoniem eiro bezjēdzīgiem baseiniem pilsētās, kuru iedzīvotāji vienkārši izmirst.
Vienlaikus nauda krievvalodīgo kultūras un valodas attīstībai nav paredzēta. Kā nu ne – tos tak var izmantot kā hibrīdagresijas elementus no lielā austrumu kaimiņa puses.
Ekonomiskā diskriminācija un neproporcionālā pārstāvniecība manāma arī citās jomās. Latvijā dzīvojošie krievi ļoti vāji pārstāvēti valsts politiskās, zinātniskās, administratīvās un radošās elites aprindās, ko dāsni atbalsta valsts. Starp ministriju darbiniekiem gandrīz nav krievu, nav liels arī viņu skaits valsts pārvaldē.
Darba tirgū krievi biežāk ir kvalificēta roku darba darītāji, bet latvieši pārsvarā nodarbināti intelektuālajā sfērā. Rezultātā krievu ienākumu līmenis ir daudz zemāks.
Šobrīd manā rīcībā vēl nav jaunāko datu, tomēr diezin vai tie kardināli mainījušies. Drīzāk gan situācija pasliktinājusies, ņemot vērā pastāvīgo algu pieaugumu valsts pārvaldē.
Dažādu pētījumu rezultāti rāda, ka 2009. gadā krievu vidējā darba alga bija apmēram par 10% mazāka nekā starp titulētās nācijas pārstāvjiem, savukārt 2012. gadā organizētās iedzīvotāju aptaujas rezultāti liecina: 35% latviski runājošo respondentu un 41% krievvalodīgo vērtēja, ka viņu ienākumi nesasniedz vidējo līmeni. Vienlaikus bezdarbnieku skaits krievu vidū visā laika periodā kopš neatkarības iegūšanas bija augstāks nekā starp latviešiem.
Ko lai saka. Laikam jau taisnība ir vecajai parunai, ka Dzimtene ir pats dārgākais katram cilvēkam.