Maskavas ierosinātā konstruktīvā un strukturētā globālās drošības stiprināšanas plāna vietā, kura pamatos likti pušu līdztiesības principi, amerikāņi un viņu partneri Eiropā izstrādā Krievijas militārās apspiešanas variantus plašā frontē no Baltijas līdz Melnajai jūrai. It kā Krievijas hipotētiskā sakāve karā nenozīmētu ASV un citu NATO valstu automātisku likvidāciju, atgādināja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
Minēšu neizbēgamības parametrus. To starpā ir Valsts kodolsavaldīšanas (stratēģijas) politikas pamati, 17. punkts. Tas paredz, ka Krievija saglabā tiesības pielietot kodolieročus, ja pret to un (vai) pret tās sabiedrotajiem pielietoti kodolieroči un citu veidu masu iznīcības ieroči, kā arī agresijas gadījumā pret Krieviju, pielietojot konvencionālos ieroču, ja apdraudēta valsts pastāvēšana. Lēmumu par kodolieroču pielietošanu pieņem Krievijas prezidents. Absolūti "nedemokrātiski", toties operatīvi un efektīvi.
It kā jau garantētas sakāves apstākļos jebkurā karā ar Krieviju rietumu stratēģiem un politiķiem vajadzētu mierīgi atkāpties – līdz 1997. gadam izveidotajā NATO drošas dzīves areālā un meklēt miermīlīgus risinājumus. Taču kaut kas neļauj reaģēt adekvāti. ASV saņēmušas spērienu pa pēcpusi no talibiem 2021. gada augustā un tagad pūlas atspēlēties Austrumeiropā, mobilizēt satelītu un limitrofu spēkus un līdzekļus karam ar Krieviju – attīstītu kodollielvalsti.
Amerikāņu analītiķi ģenerēt plānus, kā "neitralizēt" Kaļiņingradu ar Lietuvas un Polijas spēkiem. Varšava un Viļņa nav gatavas cīnīties un mirt par Vašingtonas interesēm. Tās dod priekšroku kareivīgiem izteikumiem un palīdz ar vieglo ASV ražoto bruņojumu "Ukrainas frontē", neiesaistoties tiešā militārā konfrontācijā ar Maskavu un Minsku. Savukārt nevarīgais Kijevas režīms cer ievilkt karā ar Krieviju amerikāņus un rietumeiropiešus. Tāds cirks ir bīstams un var novest pie miljoniem cilvēku bojāejas Ziemeļamerikā un Eiropā.
"Negaidītas iespējas"
Kaļiņingradas apgabalam kaimiņos, Lietuvā 19.-21. janvārī strādāja NATO ārvalstu ekspertu grupa. Vecākie partneri novērtēja nacionālās aizsardzības sistēmas progresu un uzvēra, cik svarīgi ir palielināt Lietuvas militāros izdevumus "virs 2% no IKP". Aizsardzības ministrs Arvīds Anušausks secināja: "Lietuva ir būtiski nostiprinājusi bruņotos spēkus... Mūsu karavīri atbilst NATO augstajām prasībām. Mūsdienīgā bruņojuma iepirkumi viņiem devuši iepriekš neredzētas iespējas."
Patiesībā Lietuva vēl aizvien paplašina un attīsta savus mācību poligonus, lai sagādātu labākos apstākļus sabiedroto (ārvalstu) spēkiem. Bruņoto spēku "neredzētas iespējas" bez tankiem, raķešu kuģiem vai kara lidmašīnas, šķiet, ir pārspīlējums. Militārā spēka globālajā reitingā Lietuva ieņem 85. vietu no 140.
NATO austrumu flangā nacionālie bruņotie spēki (16 tūkstoši karavīru) nespēj patstāvīgi risināt nopietnus uzdevumus. Lietuva tehnoloģiski nespēj uzbrukt Kaļiņingradas apgabalam ar tādiem spēkiem, pat ar Polijas armijas atbalstu.
Jebkurus mēģinājumus Krievija noslāpēs jau pirmajās stundās, agresorvalsts militārā infrastruktūra tiks metodiski likvidēta no gaisa, saskaņā ar "gruzīnu scenāriju" 2008. gadā. Neviens nepalīdzēs.
Britu un francūžu vienības Igaunijā atrodas pārgājiena attālumā no Sanktpēterburgas, taču bruņota konflikta situācijā ārvalstu spēku avangarda vienības muks pirmās (Dinkerka Baltijas gaumē).
Kaļiņingrada atgādina nazi NATO mugurā. Apgabalā izveidota dziļi ešelonēta, blīva PGA sistēma, dislocētas Baltijas flotes vienības (raķešu kuģi un zemūdenes, jūras aviācija un tanku pulks), spēcīgas raķešu brigādes, trieciena aviācijas pulki, armijas korpuss.
Savienotajām Valstīm un to sabiedrotajiem nav lemts mainīt spēku proporciju Baltijas reģionā, iespējams, ar lēmumu izvietot ZRK "Patriot", tankus M1 Abrams un "neredzamos" F-35 (šī bruņojuma efektivitāte vēl ne reizi nav pierādīta kaujas apstākļos). Berlīne, Stokhoma un Helsinki to ļoti labi saprot: vācieši nesteidz piedalīties karā ar Krieviju un nav gatavi piegādāt ieročus Ukrainai, somi un zviedri nevēlas iestāties NATO (lai arī amerikāņi viņus uzstājīgi aicina krist šajās lamatās).
Polija ir kareivīga vārdos, taču svārstās, jo "visu Krievijas piekrasti droši sargā raķešu brigādes", bet Krievijas trieciena kuģi un lidmašīnas operatīvi un precīzi likvidēs jebkuru pretinieku Eiropā.
Baltijas reģionā NATO var bez nopietnām sekām tikai imitēt militāro aktivitāti (mācības, patrulēšana, dienišķās mantras), taču arī šīm "zobendejām" pamazām tiek pielikts punkts. Neskatoties uz mākslīgo paniku par "Krievijas iebrukumu", Pentagons tomēr nav saņēmis konkrētus sabiedroto pieprasījumus palielināt ASV militāro klātbūtni Eiropā.
Krievija piespiedīs "partnerus" ievērot mieru
21. janvārī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka NATO militārajiem kontingentiem jāpamet Bulgārija un Rumānija. Nepārprotamais signāls (drošības algoritms) attiecas gan uz Baltijas valstīm, gan pārējām deviņām valstīm, kas uzņemtas aliansē pēc 1996. gada (Ungārija, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Albānija, Horvātija, Melnkalne, Ziemeļmaķedonija).
Turklāt Krievija nepavisam nepretendē uz pēcpadomju valstu suverenitāti un teritoriju, tā raizējas tikai par visiem (arī ASV) vienlīdzīgu, nedalāmu drošību. Kad "Der Spiegel" klāsta, kā Krievija, domājams, vērsīs triecienu pret NATO plašā frontē, jāpatur prātā: tāda reakcija iespējama tikai atbildei uz ASV un alianses atklātu vai hibrīdagresiju.
Krievijas Bruņoto spēku tehnoloģiskais potenciāls un cīņas gatavības līmenis ļauj vērst triecienus gan frontē, gan lielā dziļumā. Piemēram, Krievijas JKF un GKS gatavojas praktiskajām raķešu šaušanas un bumbu apšaudes mācībām netālu no Lielbritānija un Īrijas – manevri notiks februāra sākumā, 240 km uz dienvidrietumiem no Korkas grāfistes.
Šajā fonā Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uzaicināja kolēģi no Lielbritācijas Benu Vollesu uz Maskavu, lai apspriestu aktuālas drošības problēmas.
Iepriekš Krievija informēja, ka janvārī un februārī ieplānotas plašas mācības Pasaules okeānā. Tajās piedalīsies visas flotes un flotilijas – vairāk nekā 140 kara kuģi un zemūdenes. Nevienam nav zināms, kādas ir Krievijas iespējas diplomātiski pārliecināt un militāri piespiest partnerus ievērot mieru, taču Kremlis vārdus pa vējam nelaiž.
Mierlīguma projekts atbilstoši Krievijas noteikumiem ir apzināta nepieciešamība un tehnoloģiska iespēja sasniegt nosprausto mērķi, neskatoties uz ASV un NATO pretestību.
Krievijas militāri politisko intrigu efektīvāku padara sabiedroto palīdzība. Piemēram, pirms kopīgajām mācībām "Sabiedroto apņēmība 2022" Baltkrievija savā teritorijā dislocēs vērā ņemamu Krievijas karavīru un bruņojuma skaitu. Aizvadītajā nedēļā jau ieradušies 33 ešeloni.
Minska kļūst par "otru kinžalu" NATO sirdī – Baltkrievijā ierodas ZRS S-400 "Triumf" un ZRLK "Pancir S", OTRK "Iskander M" divizioni un 12 smagie iznīcinātāji Su-35S.
Mācību scenārijs paredz ārējās agresijas kopīgu atvairīšanu. Karaspēku praktiskās darbības 10.-20. februārī notiks vairākos poligonos un aerodromos. Tādējādi tiek atklāti demonstrēts monolītās Sabiedrotās valsts totālais militārais pārākums pār NATO sašķelto un daudzšķautņaino NATO "komandu".
Mijiedarbība ar sabiedrotajām valstīm pie ASV kontinentālās teritorijas ir atsevišķa tēma, tomēr diezin vai informācijas noplūdes par Krievijas armijas bāzēm Venecuēlā un JKF atomzemūdeņu bāzēm Kubā.
Globālās turbulences apstākļos amerikāņi vēlas ievilkt garumā pārrunas par drošību Vīnē un nomainīt to saturu. Izdevums "Atlantico" nāca klajā ar skumju prognozi: "Rietumi amerikāņu vadībā... nenovēršami tuvojas ģeopolitiskai pašnāvībai. Centieni noliegt vēsturisko un ģeogrāfisko realitāti un nicinošā attieksme pret citu spēles dalībnieku interesēm var vērsties vienīgi pret viņu pašu." Grūti vēl kaut ko piebilst.
Krievijas delegācijas vadītājs pārrunās Vīnē Konstantins Gavrilovs 23. janvārī paziņoja, ka Krievija nedomā bezgalīgi gaidīt ASV un NATO atbildes uz savām drošības iniciatīvām. Ja Rietumi ignorēs Maskavas prasības, Krievija aizsargās savu drošību Eiropā citiem līdzekļiem, kuru sekas "uz savas ādas izjutīs gan amerikāņi, gan eiropieši".
Iepriekš Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs uzsvēra: ja Maskava būs vīlusies par Rietumu atbildi drošības garantiju jautājumā, tai nāksies pieņemt nopietnus politiskos lēmumus. Tās nav metaforas.
Lasiet militārā analītiķa Aleksandra Hroļenko kanālu Telegram https://t.me/AKhrolenko