NAO apvienoto bruņoto spēku bijušais virspavēlnieks ģenerālis Filips Brīdlavs sūdzas: Eiropā trūkst mūsdienīgu stratēģisko transporta lidmašīnu un degvielas uzpildes lidaparātu. Sak, tie varētu nodrošināt NATO pārspēku gaisā. Pār ko? Nu, skaidrs, ka ne jau pār Ukrainu. Ģenerālis Brīdlavs iecerējis karot ar Krieviju. Par amerikāņu kareivīgajiem plāniem portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Starp citu, viņš šajā frontē jau ir izcēlies. Būdams NATO Gaisa spēku komandieris, 2014. gadā ģenerālis pamanījās nepamanīt, kā Krimā izsēdās "pieklājīgie cilvēki". Toreiz viņš raustījās īstos krampjos: Krievijas lēmums izmantot vienības bez atšķirības zīmēm, viņš atzīmēja, "bija pats pārsteidzošākais Blitzkrieg, kādu jebkad esam redzējuši". Šķiet, viņš uzskata, ka tagadējā situācija dāvā izredzes visu mainīt.
Hudzonas institūta analītiķi iesaka steigšus dislocēt amerikāņu vidējā darbības rādiusa raķetes gad Krievijas robežām un nosūtīt NATO spēkus ieņemt Suvalku koridoru. Taču Suvalku koridors – tas ir 65 kilometru rajons starp Baltkrieviju un Kaļiņingradas apgabalu. No vienas puses tur ir Lietuva, no otras – Polija. Paskatieties paši kartē. Kāds tam sakars ar Ukrainu?
Patiesībā neviens jau sen vairs neizliekas. Patiesībā Ukrainai ar to visu patiešām nav nekāda sakara. Amerikāņi alkst kara ar Krieviju. "Savaldīšana" – tas ir tāds pieklājīgs eifēmisms. Ukrainu, tieši tāpat kā Baltijas valstis amerikāņi izmantos pēc vajadzības. Teritorijas – karadarbības arēnai. Iedzīvotājus – lielgabalu gaļai. Valdību – kā vietējos sargsuņus.
Amerikāņu karavīru plānos labi redzams, cik nesvarīgi viņiem šķiet tā saucamie sabiedrotie. Ukraina visās viņu stratagēmās pieminēta vien garāmejot, tā sakot, pirmajās rindiņās. Daži rituāli vārdi par Krievijas agresiju, pakāpeniska pāreja pie tās "savaldīšanas", un tālāk – milzums plānu. Suvalku koridors, transporta lidmašīnas, "die erste Kolonne marschiert, die zweite Kolonne marschiert..." Tāds pats ir stāsts par Baltijas valstīm.
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā nacionālisms limitrofu teritorijās ir uzbarots tik trekni, ka vietējie vairs ne lūdzami neredz vienu vienkāršu lietu. Viņi var pukstēt par savu nacionālo unikalitāti, kaut zili palikdami. Lai ko viņi tur domātu, amerikāņu acīs viņi uz visiem laikiem būs "krievi". Nu, vai "padomju cilvēki". Kāda tur starpība. Vārdu sakot, viņi joprojām piederēs pie milzīgās un neuzvaramās tautas, kas gadu simteņiem kontrolējusi Heartland, Eirāzijas un visas pasaules sirdi. Nevienam, nekad nav izdevies uzvarēt šo tautu, kad tā ir saliedēta. Toties var pamēģināt saraustīt to gabalos un izraisīt brāļu karu. Gadu desmitiem veseli institūti strādā, lai sacerētu "suverēnu nacionalitāti" tautām, kas dzīvo pie Krievijas robežām. Ornamenti uz izšūtajiem krekliem, kaujas gopaka nianses, šumeri un piramīdas, piecdesmit movas nianses – to visu ilgi un pacietīgi izstrādā gudri cilvēki un akurāti iedēsta vietējā augsnē.
Un tas viss ir tīrais sīkums, stikla krelles iezemiešiem. Par krellēm nākas maksāt dārgi. Labi klājas tādām amerikāņu kolonijām kā Taivānai. Viņi maksā nodevas ar pusvadītājiem un mikročipiem, pārdod tos amerikāņu korporācijām par "speciālām" cenām. Taču Ukraina tagad kritusi tādā nabadzībā, ka neko īsti piedāvāt saimniekiem nevar. Nākas maksāt nodevas ar savu pilsoņu dzīvībām.
Ukrainas glābšana no Krievijas rietumu partneru izpildījumā izskatās pārsteidzoši. Parasti mieram tuvina pārrunas, vienošanās, to ievērošana. Nekā nebija, jūs neko nesaprotat, tas ir citādi. Amerikāņi sūta ukraiņiem savus džavelinus, briti – prettanku raķetes. Kanādieši – speciālo uzdevumu karavīrus. CIP karavīri trenē ukraiņu karavīrus. Pat vācieši – vācieši! – iesaistījušies jezgā. Viņi nodrošina medicīnisko palīdzību ukraiņu kareivjiem. Patiešām? Kareivjiem? Patiesībā tie ir bendes, kas par nieka naudu slepkavo savus tautiešus. "Slava Ukrainai! Slava varoņiem!" viņi kliedz. "Aha-aha," smīn Rietumu partneri un bīda tuvāk bezdibeņiem.
Sauksim lietas īstajos vārdos! Turpinās lēna, taču apņēmīga Ukrainas okupācija – to ieņem rietumvalstis ar ASV vadībā. Jā, tiek izmantoti vietējie algotņi, bēdīgi slavenie "terbati". Starp citu, nesen viņiem izdalīti kaujas ieroči. Vietējo kriminālo elementu izmantošana saviem mērķiem ir katra okupanta populāra taktika. Tas nav nekas jauns.
Ir viena Ukrainas vadītāju vientiesīga viltība, ar ko esam labi pazīstami – viņi cenšas domāt vienu soli uz priekšu. Domāt uz priekšu par diviem soļiem – tas viņiem nav pa spēkam. 2014. gadā viņi izdomāja tādu gājienu: padosimies amerikāņiem, viņi mūs ēdinās un padzirdīs, mēs tēlosim Krievijas upuri un dzīvosim kā kungi! Kliegsim: "Karš! Karš!", bet paši uz karu neieradīsimies. Patiešām, ģeniāli.
Draugi un kaimiņi nepadomāja, ka amerikāņi variantus aprēķina daudz labāk. Re, kur ir karš, piegādāts mājās, un tam pretī dzen ar bada un sala draudiem. Ukraiņi sadomājuši piekrāpt visus, taču atkal paši iekrituši savā naivajā slazdā. Kas notiks tālāk?
Iedomāsimies, ka 2014. gadā Ukraina uzspļāvusi Maidanam un saglabājusi normālas attiecības ar Krieviju. starp dzīvajiem būtu palikuši vismaz četrpadsmit tūkstoši cilvēku, kuri kopš tā laika zaudējuši dzīvības sadursmēs. Valsts ekonomika nebūtu kritusi bezdibenī, valsts būtu palikusi vienota. Gāzes cenas būtu apmēram tādas pašas kā Krievijā, proti, no mūsdienu viedokļa, būtu tuvas nullei. Ak jā, nebūtu "bezvīzu režīma". Paklausieties, vai tā patiešām ir normāla cena par bezvīzu režīmu"? Parasti "Šengena" maksā tikai 35 eiro. Vai par to jāmaksā ar līdzpilsoņu dzīvībām? Vai jums nešķiet, ka tā nav īsti vieda biznesa stratēģija?
Interesants paradokss: tikai Krieviju neliekuļoti interesēja Ukraina ar tās neatkārtojamo atmosfēru, dziesmām un vareņikiem, Ševčenko un Dovženko. Visas pārējās pasaules acīs tā ir absolūti nesaprotama teritorija, kas savulaik atšķēlusies no Krievijas un uzkārusies kaut kur pagātnē. Pamesta, nevienam nepiederoša zeme. Būtu grēks to neieņemt! Kā Rietumu okupanti uztver vietējos? Kā floras un faunas pārstāvi, ko pēc vajadzības var iznīcināt bez mazākajām šaubām un sirdsapziņas pārmetumiem. Donbasā ļoti labi atceras Jaunās gvardes stāstu. Kijeva atceras Babij Jar. Arī toreiz okupantiem līdz skrēja vietējie bandīti – banderieši. Arī toreiz visus satrieca asiņainie, nevaldāmie bendes.
Ukrainas bruņotie spēki izmanto skolas savu apšaudes punktu iekārtošanai, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Ukraiņu artilērija nogalinājusi simtiem Donbasa civiliedzīvotāju. Desmitim cilvēku sadedzināti dzīvi Arodbiedrību namā Odesā. Visā pasaulē redzēta "Gorlovkas madonna" – jauna sieviete, ko līdz ar mazu bērnu nogalināja gaišā dienas laikā.
Bet tagad amerikāņi saved un netālu no Gorlovkas glabā indīgas vielas un vienlaikus izsēdina veselu žurnālistu desantu. Ja – pareizāk sakot, kad – amerikāņu zaldāti saindēs dzeramo ūdeni Donbasa pilsētā, izdresētie žurnālisti nodrošinās pareizi ainu medijos un par visu apsūdzēs Krieviju.
Baismīgā nežēlība un iespaids par to, ka notiekošais nav "pa īstam" – tāds ir Ukrainas mūsdienu stils, unikālais know-how. Asinis, gabalos saraustīti līķi, un vienlaikus – bezgalīgie melīgie bļāvieni par varoņiem, šumeriem, Banderu. Kulta līmenī pacelta pat ne dubultdoma – trejdoma, kad miljoniem cilvēku domā krieviski, runā ukrainiski, bet atklāti tikai mātojas. Riebīga liekuļošana, kad padomju ebrejs valsts vadībā publiski slavē fašistus.
"Operete," savulaik "Baltās gvardes" varoņi burkšķēja par visu, kas darījās Kijevā 1918. gadā. Līdzīga asiņaina operete notika Ukrainas okupētajās teritorijās Lielā Tēvijas kara gados. Acu priekšā izvēršas trešais cēliens, un nav saprotams, kas ir briesmīgāks – īstas asinis vai slāvu "nebrāļu" ākstīšanās, kuri vēl aizvien cer izmānīties, izgrozīties, pievilkt un laikus izmukt. Amerikāņu režīms nenogurstoši iebiedē planētu ar Krievijas "iebrukumu" Ukrainā. Baltais nams jau datumu nospraudis – kaut kad februārī. Taču patiesībā amerikāņu un eiropiešu iebrukums Ukrainā sācies daudz agrāk – gandrīz tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas. Kādi labumi nākuši trīsdesmit gadus ilgajā dzīvē partneru vadībā?
Gandrīz uz pusi sarucis iedzīvotāju skaits. Ekonomiskais krahs, kam seko nevis augšupeja, bet gan nākamais krahs. Zaudētas milzīgas teritorijas. Vārdu sakot, mazliet garumā ievilkusies kolektīvā pašnāvība. Acīmredzot, Rietumu partneriem ir apnicis, viņi nolēmuši paātrināt procesu.
Protams, Krievija savējos glābs. Par to uztraukties nevajag. Interesanti tikai būtu zināt, kas paglābs ukraiņus no viņiem pašiem?