Amerikāņu medijos vēl aizvien ir papilnam Ukrainas. Viņi mēģināja piesaistīt tēmu pat Krievijas un ASV pārrunām Ženēvā. Deviņdesmit tūkstoši... nē, simt tūkstoši Krievijas karavīru uz Ukrainas robežas... nē, ja simt divdesmit pieci tūkstoši, pēc tam astoņpadsmit pretspara scenāriji, tikai kurjeru vien ir trīsdesmit tūkstoši... Vārdu sakot, apdullinoša ķilkstēšana, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Amerikāņiem iegalvo: ja patiešām sāksies militārs konflikts ar Krieviju, tas noteikti notiks kaut kādās zilās tālēs. Kaut kur tur, tūkstošiem kilometru attālumā, aiz jūrām un okeāniem ir tāda valsts "Jukreina", ko neviens pat kartē neprot sameklēt. Tā vīrišķīgi cīnās pret Maskavas tirānu, bet amerikāņi sūta sirds siltumu un džavelinus. Starp citu, tāpat atspoguļo arī iespējamo konfrontāciju ar Ķīnu. Tā it kā notikšot tālā, eksotiskā reģionā un ASV pilsētām nenāks ne tuvu. Kārtējais karš. Kaut kur tur.
Patiesībā karš itin labi var pietuvoties arī Savienoto Valstu teritorijai. Valsts aizsardzības sistēmā ir milzums trauslu vietu. Normālā demokrātiskā valstī būtu normāli problēmu plaši apspriest, un tagad tam būtu īstais brīdis. Nekā nebija, ziņu ēdienkartē tāda ēdiena nav. Trauslās vietas apspriež vienīgi amerikāņu karavīri savos specializētajos izdevumos. Publika joprojām pilnām karotēm strebj Holivudas mītus par to, kā drosmīgie amerikāņu jūras kājnieki ar cepurēm apmētā... Nu, ko tur pieņemts apmētāt? Krievus, ķīniešus, irāņus? Ak, protams, - citplanētiešus.
Bet amerikāņu karavīri vienlaikus pauž nopietnas bažas par krievu jaunajiem izgudrojumiem. Tikai brašie inteliģenti ar gaišajām sejām hiperskaņas ieročus uzskata par "Putina multenēm". Bet Pentagons patiešām no tiem bīstas un atzīst, - pret tiem aizsardzības nav. ASV Aizsardzības ministrijas "Pretraķešu aizsardzības parskatā" par 2019. gadu teikts: "Aktīvā pretraķešu aizsardzība (..) pati no sevis nepalīdzēs ASV (..) uzvarēt konfliktā. Ņemot vērā potenciālā pretinieka priekšrocības ar tā plašo raķešu sortimentu salīdzinājumā ar mūsu ierobežoto aizsardzības līdzekļu kompleksu, ASV vajag..." uzlabot, investēt, attīstīt un tā tālāk.
To pašu pirms pusgada atkārtoja ASV Ziemeļu štāba komandieris Glens Vanhērks. Viņa ieskatā, Krievija rada lielākos draudus Baltajam namam. "Viņi (tas ir, Krievija – aut. piez.) radījuši tādas iespējas, kādu tikai pirms divdesmit gadiem vispār nebija... Spārnotās raķetes, ko radari neredz, un klusas zemūdenes, kas nemaz nav sliktākas par mūsējām."
Vai ņemsim to pašu Venecuēlu. Amerikāņu žurnālisti varen uzjautrinājās, izdzirdējuši Krievijas ārlietu ministra vietnieka Sergeja Rjabkova vārdus par to, ka nav izslēgta Latīņamerikas valstu teritorijas izmantošana militāram spiedienam pret ASV. Taču 2018. gada decembrī, kad Krievijas bumbvedēji Tu-160 parādījās Venecuēlā, amerikāņu karavīri nemaz nesmējās. Pie tam lidmašīnas ieradās precīzi pēc Baltā nama kārtējā nesekmīgā mēģinājuma gāzt valsts līderi Nikolasu Maduro.
ASV Aizsardzības ministrijas galvenās analītikas struktūras – "Rand Corporation" darbinieki toreiz noskumuši secināja, ka ASV patiesībā nav nekādu īpašu instrumentu, ar ko ietekmēt Venecuēlu, ja tā turpinās militāri tehnisko sadarbību ar Krieviju. Pret konvencionālā bruņojuma dislokāciju vēl varētu reaģēt ar sankcijām. Taču nabadzīgā, bet lepnā valsts jau tāpat apkrauta ar sankcijām līdz deguna galam. Kā atbildēt uz kodolieroču parādīšanos? Ja, pieņemsim, noenkurosies Krievijas zemūdene ar pilnu munīcijas komplektu? Šajā gadījumā valdībai vajadzēja atbildēt ar "dziļām bažām"! Goda vārds!
Ļoti sāpīga amerikāņiem varētu būt arī Krievijas militāri tehniskās sadarbības atjaunošana ar Kubu. Amerikāņiem gan ļoti nepatīk to atcerēties: atmiņas par Karību krīzi, šķiet, atstājušas traumu, kas asiņoja vēl gadu desmitiem. Taču jau pirms diviem gadiem ietekmīgais britu izdevums "The Spectator" brīdināja ASV par to, kādu risku nes Krievijas militārā savienība ar Kubu un Venecuēlu – sak, šīm valstīm "vienmēr izdodas apspēlēt ASV viņu pašu aizpagalmā".
Amerikāņu militārpersonu bažu sarakstā nav nekādas "iejaukšanās vēlēšanās", anekdošu par Petrovu un Boširovu vai citādu rusofobu drazu. Pentagonam ir daudz nopietnāks iemesls satraukumam. Pavisam nesen "Rand Corporation" iepriecināja ar atskaiti par situāciju amerikāņu kodoltriādē. Īsi sakot – tai klājas skumji.
Pēdējo divdesmit gadu laikā, kamēr Krievija steidzami uzlaboja bruņojumu un modernizēja armiju, ASV mierīgi gozējās uz lauriem pēc "uzvaras" aukstajā karā. Rezultātā viņu "Minuteman", ražoti pirms pusgadsimta, burtiski turas pēdējiem spēkiem. To ekspluatācijas laiks sen beidzies un vairākkārt pagarināts. Gan raķetes, gan to infrastruktūra ir nonēsāti līdz pēdējam. Tagad remonta darbinieki ved līdzi divus vai trīs iekārtu kompleksus cerībā, ka vismaz kaut kas iedarbosies.
Starp citu, tamlīdzīgas atklāsmes skaidro, kāpēc Baidena administrācija tik strauji un bez ierunām, bez papildu noteikumiem pagarināja līgumu ar Krieviju par stratēģisko bruņojumu.
Ne vienu vien reizi izskanējušas idejas radīt jaunas raķetes, kas nomainītu savu laiku nokalpojušos Minuteman. Tagad šāda programma parādījusies: jauno SBR sērijveida ražošanu plānots sākt 2030.-2036. gg.
Tomēr ASV aizsardzības sistēmas modernizāciju kavē plaisa elites aprindās. Bija lieli strīdi pat par jaunām SBR. Ietekmīgi eksperti uzskata, ka raķešu starta sauszemes iekārtas nemaz nav vajadzīgas, ASV var iztikt ar bumbvedējiem un zemūdenēm.
Taču arī šajā jomā valda arhaisms. "Ohio" klases zemūdenes plānots utilizēt no nomainīt pret jaunajām "Columbia", taču šis projekts īstenosies ne ātrāk kā 2031. gadā. Bumbvedējs B-52H no konveijera nonācis 1962. gadā, un tagad, kā maigi stāsta analītiķi, "demonstrē vecuma efektu". Plānots nomainīt arī tā jaunāko brāli B-2.
Nē, nepielīdzināsimies amerikāņiem, nesauksim viņu valsti par "Augšvoltu ar sarūsējušām raķetēm". Tas ir stulbi un vulgāri – apmētāt spēcīgu pretinieku aizvainojumiem. Tomēr jāpadomā, kā ASV armija ar tādu bagāžu plāno stāties pretī Krievijai un Ķīnai ar to modernajām armijām un mūsdienīgo bruņojumu?
Šķiet, Rietumos jau pamazām rodas zināma izpratne par patieso stāvokli. Žurnālisti un eksperti dod padomus Vašingtonai, kā eleganti piekāpties, nezaudējot imidžu. Pēkšņi noskaidrojas, ka nevienam nekad ne prātā nav nācis uzņemt NATO Ukrainu un Gruziju. Ko jūs runājat? Vai tas maz vajadzīgs? Amerikāņu ārpolitikā patlaban vērojama viena Odesas anekdote pēc otras.
Piecās pieņemšanas stadijās ASV ātri vien noliegšanu nomainīja pret kaulēšanos. Mēs jums – raķešu trūkumu Eiropā, kā arī Ukrainu un Gruziju, tikai pie tam teiksim, ka tas nav pa īstam, tikai mānoties, bet partneriem arī skaidrosim, ka tas nav pa īstam, ka ne Ukraina, ne Gruzija mums ne tuvu nav vajadzīgas, ņemiet droši.
Atlikušas vēl divas stadijas. Vispirms nāks depresija – to amerikāņiem var nodrošināt Pentagona atskaites. Bet pēc tam – neizbēgami – visu Krievijas noteikumu pieņemšana.