Vispirms šķita, ka ASV kārtējā sankciju ideja vienkārši liks sankciju upurim, Ķīnai, tikt skaidrībā un atkal pieķert amerikāņus kaunpilnos melos. Tā patiešām notika, tikai saruna turpinājās par to, kā notiekošo izmantot, lai modernizētu vēl vienu Ķīnas ekonomikas nozari – kokvilnas audzēšanu, portālā RIA Novosti pastāstīja Dmitrijs Kosirevs.
Runa ir par "Aktu par uiguru piespiedu darba novēršanu" Siņdzjanā, ko nesen parakstīja prezidents Džo Baidens. Diskusijas par to ritēja ilgu laku, tāpēc vairākas Ķīnas pētnieku grupas mēnešiem ilgi strādāja, tostarp – arī pašā reģionā un centās noskaidrot, kas patiesībā notiek ar kokvilnu un "piespiedu darbu".
Vienu no pārskatiem sagatavoja speciālisti no Czinaņas universitātes Guandžou. Cita starpā tas stāsta, ka ikgadējā kokvilnas novākšana, kurā nav iespējams iztikt bez palīdzības no visa apgabala, notiek atbilstoši līgumiem, kas parakstīti ar katru ievācēju. Tie (varasiestāžu kontrolē) tiek stingri pildīti un nes tradicionālus un gaidītus ienākumus lauku apvidū. Taču stāstu vēl papildina fakts, ka roku darbs Siņdzjanā faktiski jau pāriet eksotisku lietu kategorijā – visi darba posmi ar kokvilnu tiek aizvien vairāk mehanizēti, un to var saskatīt pat Amerikā – satelīti teicami fiksē kokvilnas kombainus.
Kā īsti tiek izdomāti iegansti sankcijām pret kādu valsti, arī pret Krieviju? Rīkojas disidenti, cilvēki, kas pārsvarā sekmīgi pārvākušies uz ASV vai Eiropu un kam vajag kaut kā attaisnot savu pastāvēšanu. Siņdzjanā viņi visbiežāk saistīti ar uiguru džihādiskajiem pagrīdniekiem, kuri agrākajos laikos terorizēja visu Ķīnu. Pie tam tādi ļaudis ļoti cer, ka viņu auditorija un pasūtītāji ir gluži neizglītoti, un viņiem pat prātā nenāks noskaidrot, kā tur ir patiesībā.
"Piespiedu" darbs kokvilnas laukos ir viens no šādiem gadījumiem. Neviens, kam gadījies PSRS laikā dzīvot Vidusāzijā, nekad neaizmirsīs masu braucienus "uz kokvilnu" (mērenajā joslā visus tikpat "brīvprātīgi" sūtīja vākt kartupeļus). Daudzi taškentieši, iespējams, domāja: vai tāpēc aizstāvēju disertāciju par Ališera Navoja dzeju, ja tik un tā katru gadu jāstaigā pa kokvilnas rindām ar lupatā ietītu galvu, lai pasargātos no briesmīgās svelmes.
Tas ir piespiedu darbs? Bet kā tad ir ar faktu, ka kokvilnas reģionos ražas vākšana ir gadsimtu gaitā iegājies dzīves veids, ir vienkārši neiedomājami no tā izvairīties? Ja kādam eiropietim vai kalifornietim tas nav saprotams, minēsim analogu: vīnogu ražas vākšana. Kad reizi gadā visi met pie malas visu pārējo un dodas uz vīnogulājiem. Turpat ir arī studenti, viesstrādnieki no tālienes. Tas ir piespiedu darbs? Mehanizēts darbs te vienkārši nav iespējams, tad nebūs pieklājīga vīna. Starp citu, arī ar kombainu savāktā kokvilna nav tik laba, kvalitatīvs audums no tās neiznāks.
Atbilde uz amerikāņu kārtējo sankciju demonstratīvi idiotisko pamatojumu var būt dažāda. Piemēram, Siņdzjanas valdības oficiālais pārstāvis pēkšņi atgādināja amerikāņiem viņu pagātni – nēģeru vešanu uz kokvilnas (vai varat iedomāties!) plantācijām. Viņš precīzi nosauca Āfrikā nozagto cilvēku skaitu no 1619. gada vai starp 1783. un 1808. gadu, kad vergu tirdzniecība tika aizliegta. Tomēr pētnieki no Czinaņas universitātes izvēlējās citu metodi: izpētīja kokvilnas tirdzniecības globālo ķēdīti.
Viņi secināja, ka tekstila piegādes ASV gaida lielas nepatikšanas (tagad importētājs spiests pierādīt muitā, ka izejviela nav nākusi no Siņdzjanas). Bet tās ir ASV, kur tekstila cenas tagad strauji pieaugs. Bet kā ir ar pašu Ķīnu – kāpēc tai vajadzētu joprojām atrasties sagādes ķēdīšu pašā apakšā un pārsvarā piegādāt izejvielas? Patiesībā ir iemesls padomāt, ja galaprodukta cenas pieaugs visā pasaulē. Turklāt ir virkne citu valstu, ne tikai Rietumi vien. Pateicoties senajām un apnicīgajām apsūdzībām par to ka Siņdzjana ir īsta elle zemes virsū, tagad Siņdzjanu apmeklējusi visādu līmeņu delegācijas no visas pasaules. Tagad visiem zināms, ka Siņdzjanā radies stimuls piesaistīt investīcijas kokvilnas industrijā.
Parādījušās visnotaļ negaidītas sekas. Piemēram, visi Ķīnas ekspertu pūļi tagad ļoti interesējas par Siņdzjanas vadītāja Čena Cuaņgo tālāko biogrāfiju. Viņu sūta uz Pekinu. Kādam amatam? Postenis var izrādīties visai augsts. Kā nu ne – vēl pavisam nesen Siņdzjana bija tāla Ķīnas nomale. Nomale ar lielām problēmām. Uiguru kopiena Siņdzjanā bija viscaur inficēta ar terorisma ideoloģiju. Vietējo džihādistu sakari ar domubiedriem ārvalstīs šķita nesaraujami. Terors tika eksportēts līdz pat Pekinai un vēl tālāk. Nerunājot jau nemaz par trūkumu – šīs situācijas iemeslu un vienīgajām sekām. Tagad Siņdzjana ir pārvērtusies par kārtējo ekonomisko brīnumu, ko var salīdzināt ar dienvidu provincēm. Protams, to paveicis ne tikai Čens – Siņdzjanas labā strādāja visa Ķīna, tomēr viņa pieredze ir izcila.
Patiesībā jāsaka, ka Amerika ar saviem sekotājiem ir aizgājusi pārāk tālu savos centienos dēmonizēt Ķīnas provinci. Tā bija Donalda Trampa administrācijas neveiksmīgā ideja – pataisīt Siņdzjanu par vispasaules šausmu simbolu. Toreiz sāka boikotēt jebkādu Rietumu biznesu, kas strādāja Siņdzjanā, un turpina vēl aizvien. Ne tikai kokvilnas nozarē vien – Siņdzjanā it kā visur esot vergu darbs, koncentrācijas nometnes un uiguru apspiešana. Rezultātā visa pasaule sākusi interesēties, kas tā tāda par teritoriju, ja tur strādāja vai strādā dažnedažādas mūsdienīgas ražotnes, kas tur ir labs izklaides jomā, Urumči debesskrāpju paēnā un Kašgaras senajos kvartālos. Tagad daudziem zināms, ka tā, pirmkārt, ir satriecoša vieta tūristiem, otrkārt, tas ir vēl viens globālās ekonomiskās izaugsmes punkts. Pie tam – arī viens no džihādiskā terora problēmas sekmīga risinājuma retajiem piemēriem.