RĪGA, 29. decembris — Sputnik. Vjetnama ražo preces, kas nepieciešamas pircējiem visā pasaulē, raksta The Guardian.
Vairākas nedēļas Hoanga Thi Kvina (vārds mainīts) strādāja apģērbu fabrikā Thenzanas province. Strādāja un gulēja turpat. Viņas maiņa sākās 7:15 no rīta, visu dienu viņa šuva sporta apģērbu, vakarā devas uz tukšu fabrikas telpu. Tur katram strādniekam bija sava telts divu metru attālumā no citām. Teltī – matracis, spilvens, sega, kārba mantām. Strādniekiem bija aizliegts pamest fabriku, pat sarunāties ar kādu caur žogu.
Kovida vilnis Vjetnamas rūpniecības rajonos nopietni ietekmēja valsts fabrikas – tās šajā laikā ražoja preces, kas paredzētas Ziemassvētku pirkumu vilnim visā pasaulē.
Vjetanama ir viens no galvenajiem ražotājiem Āzijā, šeit top lielāko Rietumu zīmolu preces – tehnoloģiskās preces, apģērbi, sporta preces. Ziņās par kovida uzliesmojumu valstī tika pieminēta iespējama kavēšanās ar jaunā iPhone 13a ražošanu, daudzu preču piegādes traucējumiem, kuru starpā var pieminēt gan automašīnas Toyota, gan aizkarus Ikea. Vjetnamā top aptuveni trešā daļa no ASV paredzētajiem apģērbiem.
Daudzas fabrikas lūdza strādniekus padzīvot darba vietā, lai nepārkāptu valdības noteiktos epidemioloģiskās drošības noteikumus. Tomēr darba atdeves līmenis vēl aizvien nav atgriezies pie pirmspandēmijas rādītājiem, un analītiķi prognozē, ka tas būs iespējams vien 2022. gada pirmā ceturksņa beigās. Pirms Ziemassvētkiem tirgotāji drudžaini domāja, kādas preces viņiem nepieciešamas visvairāk. Modes preces veikalos nogādāja ar čarterreisiem.
Tomēr vissmagāk krīze gūlās uz strādnieku pleciem, kuru vidū daudzi ir iekšzemes migrant.
Jūlijā, kad sākās kovida uzliesmojums, rūpniecības rajonos tika ieviesta stingra izolācija: cilvēki nevarēja iziet no mājām pat pēc produktiem. Simtiem tūkstošu strādnieku pārvācās uz fabrikām saskaņā ar vienošanos "trīs vienā" – viņi strādāja, ēda un gulēja vienuviet. Oktobrī tikai Biņdiņas provincē vien tā dzīvoja apmēram trīssimt tūkstoši cilvēku.
Strādnieki, kuru fabrikas tika slēgtas, bija spiesti palikt izīrētajos dzīvokļos – viņi nevarēja ne nopelnīt, ne atgriezties mājās pie ģimenēm. Pie tam, stāsta Adelaidas institūta pētniece Nguena Fuonga Tu, naudas viņiem bija maz – lielākā daļa cenšas pārskaitīt ietaupījumus ģimenei.
Kad oktobra sākumā ierobežojumi tika atcelti, strādnieki nolēma, ka viņiem pietiek, - viņi sāka masveidā pamest industriālos rajonos. Ielas pārpildīja motocikli ar piesprādzētām plastmasas somām. Jau pirmajā nedēļā Hošiminu pameta 90 tūkstoši cilvēku.
Čana Thi Lana (vārds mainīts) bija viena no tiem 300 tūkstošiem, kuri pameta Biņdiņas provinci valsts dienvidos, Vjetamas tekstila rūpniecības centru. Viņa vairākus mēnešus pavadīja izolācijā un pati izslimoja kovidu.
Parasti viņa pelna 4,8 miljonus dongu (185 eiro), šūdama krosenes. Vēl 20 tūkstošus dongu (77 centus) viņai maksā par katru virsstundu un 300 tūkstošus (11,5 eiro) izmaksā uzturam. Izolācijas laikā kompānija viņai nekādi nepalīdzēja – sieviete saņēma iztiku no labdarības organizācijām, 800 tūkstošus dongu (31 eiro) no atbalsta fonda. Piedevām viņas izīrētā dzīvokļa īpašnieks divkārt samazināja īres naudu.
Nguena Fuonga Tu konstatēja: krīze akcentējusi, cik ievainojami ir iekšzemes migrant. Viņi pelna maz un baidās zaudēt darbu. Agrāk ārvalstu kompānijas nereti vienkārši slēdza durvis, neizmaksājot strādniekiem algu. Piekļuve valsts pakalpojumiem Vjetnamā ir piesaistīta reģistrācijas adresei, un citās provincēs strādājošajiem nav piekļuves veselības aprūpei, bērnu dārziem un skolām.
Daudzi strādnieki plānoja palikt mājās vismaz līdz Jaunajam gadam pēc Mēness kalendāra (1. februārim). Šī iemesla dēļ fabrikām trūkst darba roku. Eksperti vērtē, ka darbā atgriezušies apmēram 60-70% darbinieku. Vienlaikus vērojami traucējumi materiālu un gatavās produkcijas piegādes jomā, laiku pa laikam fabrikas slēdz durvis lokālu kovida uzliesmojumu dēļ.
Mazumtirgotājiem krīze likusi manīt, ka viņi ir atkarīgi no nedrošas piegāžu ķēdītes. Vieni rūpīgāk izvēlas piegādātājus, citi – retāk organizē izpārdošanas, jo tās prasa lielāku preču apjomu piegādi par to pašu naudu.
Tomēr Nguena Fuonga Tu nav pārliecināta, vai krīze uzlabos strādnieku tiesības. Daži fabriku īpašnieki ierosinājuši palielināt algu, taču ekspertes ieskatā, tas ir īslaicīgs uzlabojums – vajadzīgi konkrēti, valdības ierosināti pasākumi.
Vēl vairāk, viņa ir nobažījusies par to, ka spiediens pret rūpniecības rajonos palikušajiem strādniekiem, pastiprināsies, jo tagad viņiem nākas kompensēt piegāžu aizkavēšanos. Vjetnamas vadība ierosināja palielināt maksimālo pieļaujamo virsstundu skaitu no 200 līdz 300 stundām, lai palīdzētu sektoram.