Rietumi cītīgi izvēlas metodes cīņai pret Krieviju un atzīst, ka praktiski izsmelts viss sankciju arsenāls, ko varētu piemērot, nenodarot milzīgus zaudējumus pašiem sev, raksta RIA Novostiautors Vladimirs Korņilovs.
Jā, sadzirdamas balsis par kārtējām "elles sankcijām" jeb " sankciju māti". Arvien biežāk tiek apspriesta ideja atslēgt Krieviju no starptautiskās banku sistēmas SWIFT. Taču tikpat bieži tiek izteiktas domas par to, ka visi šie soļi neesot efektīvi un Krievija gatavojas arī tiem pasākumiem, par kuru piemērošanu draudi tikai izskanējuši.
Bieži vien eksperti ar nožēlu atzīmē, ka sankcijas skar atsevišķas nozares vai biznesa vadītājus, bet kopumā nekādi neietekmē Krievijas un tās pilsoņu dzīvi. Spriežot pēc rietumu darboņu pēdējiem paziņojumiem, varētu pieņemt, ka patlaban tie drudžaini buras pa arhīviem aukstā kara laika dokumentu meklējumos, lai atveidotu panākumu formulu, kas tika pielietota PSRS vājināšanai un sabrukšanai. Viņiem par laimi pēdējā laikā ir ļoti daudz šī notikuma 30. gadadienai veltītu rakstu, kuros atceras veco rietumu "balsu" taktiku: balstīties uz vārdu "deficīts" un, uzsverot patēriņa preču hronisko trūkumu Krievijā, klāstīt par kaudzēm kvalitatīvo produktu rietumu lielveikalu plauktos. Tas taču toreiz nostrādājis. Kāpēc gan nepamēģināt tagad?
Sākumā pieredzējusī Valsts departamenta "kremlenoloģe" Viktorija Nulanda paziņoja senatoriem, ka ukraiņi " vēlas līdzināties Parīzei un Berlīnei, nekā tam, ko viņi redz Sverdlovskā un Jekaterinburgā". Fakts, ka autoritatīvākā amerikāņu speciāliste Krievijas jautājumos pēkšņi atsauca atmiņā veco Jekaterinburgas nosaukumu un piemirsa, ka tā ir viena un tā pati pilsēta, šķiet, liecina – viņa pēta vecos arhīva dokumentus.
Tad jaunā Vācijas aizsardzības ministre Kristīne Lambrehta sankciju kārtā ierosināja aizliegt Krievijas ierēdņiem braukt "uz Elizejas laukiem Parīzē". Pēc tam aģentūra Reuters izplatīja baumas, ka ASV citu sankciju starpā sarūpē aizliegumu eksportēt viedtālruņus uz Krieviju.
Rodas iespaids, ka Krievijai atkal cenšas uzspiest (ja nesanāks uzspiest, vismaz izdomāt) problēmas ar plaša patēriņa precēm, izraisot sabiedrībā neapmierinātību un iemetot idejas par "Sverdlovskas" pretstatījumu Parīzei un Berlīnei, kur tikai izraudzītie varēs braukt pēc ilgotā iPhone vai iPad.
Visvairāk pārsteidz tas, ka visi šie paziņojumi izskan, augot problēmām ar tirdzniecības tīklu apgādi Rietumvalstīs, ieskaitot to pašu Ameriku. Par šīs krīzes apjomiem liecina fakts, ka savu, var teikt, Ziemassvētku tautas uzrunu Džo Baidens nolasīja pie dekorācijas ar tirdzniecības ostas attēlu, un veltīja to cīņai ar preču deficītu. To nosauca par prezidenta, biznesa aprindu un speciālās piegādes ķēdes kļūmju novēršanas nodaļas sanāksmi. Tā izveidota šī gada jūnijā pēc Baidena personīga rīkojuma.
Ar laimes pilnu smaidu Baidens atskaitījās tautai: "Daudzu solītā krīze nav notikusi. Sūtījumi kustas. Dāvanas tiek piegādātas. Plaukti nav tukši." 70. gadu padomju Sverdlovskā diez vai kāds varētu iedomāties, ka Ziemassvētku priekšvakarā ASV prezidents par savu galveno sasniegumu uzskatīs 90% aizpildītu plauktu lielveikalos. Diezin vai tas kādam būtu ienācis prātā arī pirms diviem vai trim gadiem Jekaterinburgā.
Nav brīnums, ka Rietumu mediji arvien biežāk salīdzina savus iedzīvotājus ar "padomju mājsaimniecībām", kas saskaras ar pastāvīgu produktu deficītu. Pašu Baidenu pat sāka salīdzināt ar Leonīdu Brežņevu: televīzijas kanāla Newsmax vadītājs Gregs Kellijs salīdzinājis ASV prezidenta Ziemassvētku vēstījumu ar 1970. gadu PSRS vadoņa Jaungada uzrunu un konstatējis vairākas kopīgas iezīmes.
Tukšo plauktu krīze Rietumu valstu veikalos sākās pagājušajā gadā pandēmijas un robežu slēgšanas rezultātā. Ja 80. gados amerikāņu televīzijas skatītāji ar izbrīnu vēroja, kā padomju pilsoņi zibeņātri izpērk tualetes papīru, pirms gada mēs ar tādu pašu izbrīnu vērojām tādus pašus kadrus no Amerikas un Eiropas. Sākumā publiku mierināja ar stāstiem par to, ka tā esot īslaicīga parādība, kas beigsies, kad Ķīnā beigsies karantīna. Tomēr šogad vairākas valstis saskārās ar vēl nopietnākiem traucējumiem. Pēdējās nedēļās vairāk nekā puse britu cietusi no preču trūkuma. ASV tādu ir teju 50 procenti. Acīmredzot pēdējie nav skatījušies Baidena bravūrīgo atskaiti par produktu pārpilnību amerikāņu veikalu plauktos.
Tagad eksperti vienā balsī saka, ka pārtikas un pirmās nepieciešamības preču piegādes krīze nebeigsies arī nākamajā gadā. Vairāki analītiķi prognozē, ka normāls, "pirmspandēmijas" apgādes līmenis Rietumos atgriezīsies tikai 2024. gada vidū.
Turklāt pievērsiet uzmanību tam, ar kādām metodēm tiek galā ar preču deficīta problēmu ASV. Mēs esam vairākkārt dzirdējuši no mūsu ekonomikas liberāļiem mantru par to, ka "tirgus pats visu noregulēs". Tomēr fakts, ka Baidens izveidojis speciālu nodaļu, lai cīnītos ar piegāžu traucējumiem, liecina: Vašingtona nespēj pārvarēt krīzi bez plānošanas un valsts ekonomikas regulējuma. Vienlaikus Lielbritānijas agrorūpniecības grupas pieprasa valdībai nekavējoties parūpēties par valsts nodrošinājumu ar pārtiku. Viņu ieskatā, tas iespējams, ja vismaz 60% pārtikas produkcijas tiek ražotas valstī.
Šajā sakarā atliek tikai priecāties par to, ka Rietumu sankcijas un Krievijas atbildes pasākumi sekoja pirms pasaules pandēmijas sākumam. Dažu gadu laikā sankciju spiediena apstākļos Krievija strauji palielināja agrorūpniecisko ražošanu un nostiprināja savu pārtikas drošību. Pat negribas iztēloties, kādā situācijā nonāktu piegādātāju tīkli Krievijā, ja pērn, kad karantīnas ierobežojumu dēļ sāka slēgties robežas, valsts pārtikas sektors joprojām atrastos 2013. gada līmenī un būtu totāli atkarīgs no ārvalstu piegādēm.
Atcerēsimies, ko sākumā daudzi kritiķi runāja par kontrsankcijām. Kādas vaimanas par zaudēto parmezānu skanēja sociālajos tīklos un dažas labas radiostacijas ēterā. Jau pēc septiņiem gadiem "Financial Times" Maskavas biroja šefs Makss Sedons laikraksta Ziemassvētku numurā bija spiests atzīt: "Krievijā pārtikas nozare plaukst pēc tam, kad 2014. gadā Putins aizliedza lielāko daļu Rietumu pārtikas importa un veicināja kustību "no fermas uz galda"." Autors bija pārsteigts par to, ka viņa sarunbiedri Maskavā, malkojot eksotisku tēju vai baudot cigārus dārgos klubos, vairāk interesējas par "Black Lives Matter" kustību un "atcelšanas kultūru Rietumos", nekā par Krievijas specdienestu ļaunprātīgajām darbībām, ar kurām laiku pa laikam biedē viņa paša laikraksts.
Tā paša numura redakcijas raksts nomierina Rietumu lasītāju: sak, "esošās problēmas piegādes ķēdē" nebūt nav tik nopietnas kā Jēzus Kristus dzimšanas dienā Betlēmē. Tepat tiek publicēta Santa Klausa vēstule, kurā viņš atvainojas bērniem par savlaicīgi neiegādātām Ziemassvētku dāvanām — acīmredzot ne visi Rietumu bērni klausījās "Santas Baidena" Ziemassvētku uzrunu par to, kā viņš tika galā ar dāvanu piegādi un sadali.
Šajā fonā vēl jo dīvaināki izskatās Rietumu politiķu draudi aizliegt krieviem "iepirkties Elizejas laukos" un Parīzes salīdzinājums ar Sverdlovsku. Protams, Rietumi var sagādāt Krievijai papildu grūtības, veicinot atsevišķu preču mākslīgu deficītu, piemēram, to pašu viedtālruņu (Krievijā jau piemirsies, kā kādreiz visa Apple produkcija netika sertificēta Krievijas tirgū un palika "pelēka" – tāds termins nav īsti labi pazīstams amerikāņu senatoriem un jo īpaši Eiropas aizsardzības ministriem) trūkums. Tomēr pat šajos apstākļos nenostrādās mēģinājums pielietot veco taktiku, kas noderēja PSRS graušanai — preču sortimenta salīdzināšanu. Šoreiz salīdzinājumi ne vienmēr būs par labu Parīzei, nemaz nerunājot par Ņujorku vai Londonu.
Turklāt šī situācija var stipri ievilkties — divas trešdaļas amerikāņu pat pauž bažas, ka pārtraukumi pirmās nepieciešamības preču piegādes ķēdē vispār nebeigsies. Tikai Džo Baidens, pielaikojot Leonīda Brežņeva apbalvojumus, ar prieku atskaitīsies publikai, ka situācija ASV strauji uzlabojusies. Vismaz salīdzinājumā ar Sverdlovsku un Betlēmes zvaigznes parādīšanās laikiem.