Lielbritānijas ārlietu ministre Liza Trasa, kas pirms NATO ārlietu ministru tikšanās Rīgā, braši sēdās mugurā britu tankam simt kilometru attālumā no Igaunijas un Krievijas robežas, tomēr kļuvusi par visas tās publikas simbolu, lai cik amizanti izskatījās. It kā jau ar šaujamo, tikai vīrišķības pamaz, atzīmēja radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans.
Kas tas ir – "stingras ekonomiskas sankcijas un visaptveroši politiskie ierobežojumi"? Tā alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs noformulēja "neredzētās" sekas, ko Maskava saņems par Ukrainu.
Un viss? Nekāda militāra atbalsta ar dzīvo spēku un tehniku? Kālab tad bija vajadzīgas visas tās kopīgās mācības? Kā tad ir ar "mēs esam ar jums", sak plecu pie pleca? Nekā nebija - Rietumu kolektīvā aizsardzība, gluži kā sanatorijas padomju laikā – "tikai arodbiedrības locekļiem". Kijevai atliek tikai nopūsties un braukt uz vasarnīcu. NATO piektais pants uz Kijevu neattiecas.
Toties par sankcijām jau runā tik bieži un noteikti, ka sankciju mīļotājiem jau rožainas zvaigznītes gar acīm.
Savu runu tām veltīja ASV valsts sekretāra vietniece Viktorija Nulande – viņa apsolīja, ka "Krievija samaksās ar savām attiecībām ar demokrātisko pasauli". Tikai jāpatur prātā: lai atdotu kaut ko nevajadzīgu, vajag, lai būtu kaut kas nevajadzīgs. Vai Krievijai tās vajadzīgas, tādas attiecības, ja tur valda tāds miers, ka pat karš šķiet labāks. Rīgā šefs Tonijs Blinkens draudēja Krievijai ar kaut ko "neiedomājamu un graujošu". Beigu beigās arī Džena Psaki Baltajā namā ļāva vaļu mēlei. Teica, ka viņi varot sodīt Krieviju pat par "nedraudzīgiem izteikumiem pret Ukrainu". Par vārdiem...
Kāpēc tad nesodīt arī par domām? Viņi taču neapjēdz, kas Putinam ir prātā – paši atzīst. Skaidrs ir tikai viens: nekā priekš viņiem laba nav. Tāpēc, ja jau Krieviju sodīs tik un tā, kāda tad jēga valdīties? Tā, pēc viņu domām, Krievijai vajadzētu spriest un izdarīt ar 125 tūkstošiem Ukrainas karavīru to, ko viņi pelnījuši, ja mēģinās rīkot Blitzkrieg Donbasā. Un Ukraina nemaz nav tik tālu no tāda plāna, jo kuratori to ar spērieniem dzen uz priekšu – pretī militārai katastrofai.
Pie tam Krievijai liek saprast, ka paši viņi karā neieradīsies. NATO klāsta, ka blokam neesot "nekādu agresīvu nodomu pret Krieviju". Tikai, nākot klajā ar tik rupjiem meliem, atliek vien iebāzt abas rokas kabatās un savilkt pigas.
Principā gan signāls par agresīvu nodomu trūkumu ir pareizs. Atlicis tikai izlikt to uz papīra un parakstīt, lai tas būtu juridiski saistošs dokuments. To Vladimirs Putins sauc par drošības garantijām. Viņiem vajadzētu ieklausīties. Citādi taču Putins arī Doņecku un Lugansku jau sauc par "PAGAIDĀM neatzītām republikām".