Divi ASV Kongresa locekļi iesnieguši rezolūciju, kas paredz neatzīt Vladimiru Putinu par Krievijas prezidentu, ka 2024. gadā viņš tiks ievēlēts atkārtoti. Patiesībā ziņa pieder pie kategorijas "Mazie meža dīvainīši".
Visiem labi zināms, kas ir Vladimirs Putins. Viņa prezidentūras laikā Krievija kļuvusi par vienu no plaukstošākajām un brīvākajām valstīm pasaulē, atguvusi savu lielvalsts statusu. Par to visu vēsturnieki runās gadsimtiem ilgi. Toties par rezolūcijas autoriem gribot negribot uzprasās jautājums: kas viņi tādi ir? Par ASV kongresmeņu iniciatīvu un tās iemesliem portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Republikānim Džo Vilsonam un demokrātam Stīvam Koenam ir viena kopīga īpatnība – viņi abi Kongresā pārstāv dziļu, iesūnojušu provinci. Tipisku nostūri, ko progresīvie piekrastes pārstāvi nicina par tumsonību un atpalicību.
Koens ievēlēts no Tenesijas štata un lepojas ar to, ka ir pirmais baltais ebrejs, kurš pārstāv turienes melnādainos. Viņa elektorāts ir tie mīļie ļautiņi, kuri svētdienās korī dzied psalmus un tic pašām dīvainākajām lietām. Tenesijas štatā likums bērniem liedz sadoties rokās skolas pagalmā, jo ticīgie to uzskata par grēku.
Stīvs Koens gadiem ilgi nesis demokrātijas ideālus patriarhālajos laukos – marihuānas legalizāciju un geju laulības – un cīnījās par dzīvnieku tiesībām. Tagad, ja Tenesijā saimnieka nevērības dēļ mirs kaķītis, viņa saimniekam būs jāsamaksā štatam soda nauda – pieci tūkstoši dolāru.
Republikāni Džo Vilsonu ievēlēja Ziemeļkarolīnā – štatā, kurā likums aizliedz turēt zirgus vannas istabā. Atvaļinātais karavīrs strādā vairākās Kongresa komitejās, arī skolu pulciņu komitejā. Viņa vienīgais sasniegums lielajā politikā – uzkliedziens prezidentam Obamam "Jūs melojat!" diskusijā par medicīnisko apdrošināšanu. Tiesa, tūlīt pat viņu piespieda atvainoties.
Vai varat iedomāties, kā uz šiem pāķiem ar viņu zirgiem un kaķīšiem skatās kolēģi no Ņujorkas, Bostonas, Sanfrancisko, Hārvardas un Jēlas absolventi? Tas ir izsmiekls, dzīva anekdote. Lai mazliet celtu statusu Kongresā, Koens un Vilsons ķērušies pie Krievijas.
Augustā viņi izvirzīja likumprojektu ar nosaukumu "Zelta akts", kas vērsts pret Krievijas sportu. Tajā amerikāņu varasiestāžu darbiniekiem ieteikts ķerstīt pa visu pasauli cilvēkus, kam ir kaut kāda attieksme ar Krievijas sportu. Nepagāja ne trīs mēneši, un abi kongresmeņi jau sacerējuši jaunu rezolūciju – par Krievijas prezidenta atzīšanu. Acīmredzot, tāds viņiem grafiks – viena rusofoba iniciatīva kvartālā.
Kāds tam visam sakars ar Putinu? Nu, domu gaita – ja vien viņiem vispār ir kaut kādas domas – bija, šķiet, tāda. Vladimirs Putins sekmīgi ticis galā ar veselu virkni krīžu, ko amerikāņu partneri meistarojuši ilgus gadus.
Virkne modelēto katastrofu daudz sāpīgāk skāra amerikāņus, nekā Krievijas iedzīvotājus. 2007.-2008. gadu krīzi ASV sauc par Lielo recesiju, atsaucot atmiņā Lielo depresiju. Tā atbalsojās ar virkni bankrotu, veselu reģionu izputēšanu un pašnāvību epidēmiju. Krievija tika cauri ar rubļa kritumu. Toties cilvēki Krievijā toreiz plaši sāka pirkt cenā kritušos nekustamos īpašumus. 2008. gada vasarā pie viena nomierināja "biklos gruzīnus".
Stāsts atkārtojās 2014. gadā. Krievija sekmīgi organizēja Olimpiskās spēles, pievienoja Krimu, izglāba no genocīda Donbasu, nomierināja nebiklos ukraiņus. Pēc rubļa vērtības krišanās reaģēja ierasti – atkal sāka pirkt mājas un dzīvokļus.
Pandēmijas krīze atkal parādīja, ko kurš ir vērts. Amerikā – tukši plaukti, visdažādāko preču deficīts, mirstības rekordi. Krievija uzstāda hipotekārās kreditēšanas rekordus. Ko iesākt!? Amerikāņi pērk priekšdienām gaļas konservus, krievi – mājas!
Amerikāņi mēģināja nokopēt dažus īpaši veiksmīgus Krievijas prezidenta risinājumus. Ko paredz ASV Kongresā nesen pieņemtais infrastruktūras likums? Tā ir tā pati veco autoceļu un dzelzceļu rekonstrukcijas un jaunu ceļu būves programma, pie kā Krievija strādā jau ilgus gadus. Atklāti sakot, amerikāņi ķērušies būvēt Krimas tiltu pašu mājās. Jo tas strādā.
Nebūs grūti apjēgt, par ko Krievija nobalsos, ka prezidents Putins balotēsies 2024. gadā. Pat amerikāņu lauku kongresmeņiem izrādījās pa spēkam to aptvert. Un – dzima iniciatīva.
Amerikāņu parlamentā vienmēr bijis gana daudz frīku. 2006. gadā intelektuālais žurnāls "Rolling Stone" nosauca Kongresu par "zagļu un izvirtuļu baru". Protams, amerikāņiem tas labāk zināms.
Atzīmēts, ka tamlīdzīgas rezolūcijas pieņemšana būtu rupjš starptautisko tiesību pārkāpums, atklāta iejaukšanās vēlēšanās Krievijā. interesanti gan, vai kāds šo iejaukšanos pamanīs?
Ja tā būtu parādījusies pirms 20-30 gadiem, iespējams, Krievijas pilsoņus tā būtu ietekmējusi. Toreiz taču Ameriku uzskatīja par hegemonu. Bet tagad? Valsts ir pussairuma stāvokli, ar triljoniem lieliem parādiem, ar vairākām militārām sakāvēm, ar prezidentu, ko puse vēlētāju uzskata par rīcībnespējīgu. Un viņi taisās kaut kur iejaukties un kaut ko kādam norādīt? Jūs to nopietni?
Bēdīgi ir tas, ka ceļā pretī bezdibenim bijušais hegemons zaudē pēdējās pašcieņas, pieklājības un labu manieru paliekas. Amerikas kritienam ir milzu inerce. Valsts gāžas kaut kādā arhaikas, BLM, visa pārējā vudu atvarā un velk līdzi satelītus. Arī viņi mēģina neatzīt. Piemēram, Lukašenko. Baltkrievijas prezidentam no tā nav ne silts, ne auksts, taču visa starptautisko tiesību sistēma grimst haosā.
Visā Krievijas un ASV attiecību vēsturē Krievija pūlējusies nest civilizāciju. Ja ne Katrīnas Lielās lēmums nesūtīt armiju palīgā Anglijai, separātistu saujiņa nebūtu varējusi nodibināt Savienotās Valstis. Aleksandra II lēmums atcelt dzimtbūšanu lielā mērā iedvesmoja amerikāņus izšķirties par verdzības atcelšanu, vismaz formāli. Pateicoties padomju karavīru varoņdarbam, amerikāņiem radās iespēja piedalīties hitlerisko spēku sakaušanā un beidzot nest labumu pasaulei. Pēc kara tikai Padomju Savienības centieni palīdzēja savaldīt amerikāņu barbarisko agresiju visā pasaulē.
Šodien Stīvs Koens ir Helsinku komisijas līdzpriekšsēdētājs Kongresā. Šis nosaukums atgādina padomju diplomātijas uzvaru – Helsinku protokolus. 1975. gadā pieņemtie dokumenti uz ilgu laiku nodrošināja mierīgu attīstību gan Eiropai, gan PSRS un ASV. Toreiz amerikāņu partneri dabūja kārtīgu mācību par to, kā veidot sarežģītas, daudzpolāras attiecības vispārējai drošībai un labumam. Mieram visā pasaulē.
Tikai mācība nav nākusi par labu. Helsinku komisija ASV Kongresā pārtapa par pretpadomju, vēlāk – arī Krievijai naidīgu iniciatīvu perēkli. Vienu brīdi šķita, ka jau sasniegts dibens, tālāk vairs nav, kur krist, bet te no apakšas pieklauvēja Stīvs Koens.
Patiesībā amerikāņu likumdevējiem 2024. gadā vajadzētu domāt pašiem par savām vēlēšanām, nevis par Putinu. Baismīgais falsifikāciju mērogs prezidenta vēlēšanās 2020. gadā novedis tiktāl, ka desmitiem miljonu amerikāņu netic Džo Baidena leģitimitātei.
Ir vienkāršas lietas, ko var pamācīties no Krievijas. Pilsoņiem vēlēšanu iecirkņos jāuzrāda personu apliecinoši dokumenti. Balsošanas un balsu skaitīšanas procesu var fiksēt video. Var uzaicināt novērotājus – no partijām un starptautiskām organizācijām.
Balsotājus nedrīkst piekaut un iebiedēt, kā to darīja Amerikā. Nedrīkst neielaist novērotājus balsu skaitīšanas procedūrā. Nedrīkst vajāt neatkarīgos žurnālistus. Tas nemaz nav tik grūti. Nevajag nodarboties ar muļķībām! 2024. gadā kongresmeņiem nekaitētu apciemot Krieviju un paskatīties, kā vēlēšanas organizēt pareizi. Laiks civilizēties, līst laukā no pāķiem.