Igaunijas eksprezidente Kersti Kaljulaida atradusi sev nodarbi – no 1. novembra viņa kļuvusi par tā saucamās "Jaltas Eiropas stratēģijas" Novērotāju padomes locekli. Politiskā organizācija atrodas Kijevā. Domājams, noteikti spēki to izmantos, lai pastāvīgi uzturētu Eiropas informācijas un politiskajā telpā jautājumu par Krimas atgriešanu Ukrainai. Tāpēc padomē strādā virkne politiķu, kas iepriekš ieņēmuši svarīgus posteņus ES valstu valdībās, stāsta Vladimirs Barsegjans portālā Sputnik Meedia.
Taču šodien runa būs par igauņiem, kam piešķirtas lomas lielākā ASV spēlē pret Krieviju, kurā Vašingtona kā trumpi uzmanto Ukrainu.
Viens pēc otra, draudzīgā pulkā
Jāpiebilst, ka līdz ar Kersti Kaljulaidu, kas kļuvusi par savdabīgu "odziņu" uz tortes, ukraiņu militāri politiskajās spēlēs jau sen vaiga sviedros strādā virkne Igaunijas pilsoņu. Viņu uzdevums – padarīt Ukrainu par Krievijai naidīgu mīnu laiku ar visām no tā izrietošajām sekām.
Dažs labs strādā visu acu priekšā – Igaunijas valdības un pašvaldību ierēdņi. Viņu vārdi un viedoklis labi zināmi publikai. Lielākā nozīme šajā aspektā ir Igaunijas Aizsardzības ministrijai, kas sūta savus speciālistus uz Ukrainas teritorijā organizētajām militārajām mācībām.
Zināms arī tas, ka igauņu virsnieki sagatavo Ukrainas speciālo uzdevumu vienības – ukraiņi mācās Tartu Baltijas aizsardzības koledžā. Viņi pat pielaisti NATO Kiberaizsardzības centram Tallinā.
Bez tam igauņu speciālisti palīdz radīt teritoriālās aizsardzības vienības Ukrainas pilsētās un ciemos. To kodolu veido brīvprātīgie.
"Klusie" igauņi
Tikpat aktīvi, tikai daudz klusāk Ukrainā darbojas Igaunijas Austrumu partnerības centra "projektu vadītāji". Valdības organizācija dēvē sevi par zinātniski pētniecisku struktūru. Tas ir ļoti interesanti, un, šķiet, precīzi atbilst tās darbības kontekstam.
"Pētnieku" interešu sfēra ietver tiesībsargājošo sistēmu, medijus un, domājams, šo un to, ko sabiedrībai neviens nestāsta. Atliek tikai piebilst, ka centra darbība izvēršas sešās valstīs – Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Gruzijā, Moldovā un Ukrainā.
Kam tas viss ir vajadzīgs?
Var pameklēt un atrast ne vienu vien pierādījumu tam, ka Igaunija ielīdusi Ukrainas darīšanās, kā mēdz teikt, līdz pat ausīm, tomēr ne jau tas ir galvenais. Pats svarīgākais jautājums: kāpēc Igaunijai tas viss vajadzīgs? Vai tā ir noderīga Igaunijas iedzīvotājiem? Vai tā dāvās ekonomisko uzplaukumu, stiprinās neatkarību un demokrātiju Igaunijā? Diezin vai.
Ļoti nepatīkami ir arī cits aspekts: valsti, kas uzskata sevi par neatkarīgu, ir pārlieku viegli iztēloties marionetes lomā, ko rausta pieredzējis leļļu meistars. Dažkārt gan šķiet, ka Igaunija tā iedzīvojusies savā lomā, ka pat ar pārgrieztām aukliņām priecīgi darbosies pati, tikai dažkārt pavērsies aizkulisēs – vai tik režisors ir apmierināts?
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.