RĪGA, 1. novembris – Sputnik, Alekss Stets. Žurnālistam Jurijam Aleksejevam ir savs viedoklis, un viņš prot to pamatot. "Pamatot" vēl nenozīmē "pārliecināt". Tā ir smalka māksla: prast pastāstīt, kāpēc ir slikti ēst gaļu, nepieminot, ka tu esi slikts, ja ēd gaļu.
Aleksejevs to prot. Es vēl tikai mācos. Motivācija mums visiem ir vienāda. Jurijs ļoti labi zināja, ka jau sen ir uzmanības centrā. Viņam ļoti veikti pirksti: viņš prot raustīt tīģeri aiz ūsām tā, lai tas nepaspētu iekost. Principā, žurnālistiem Latvijā, kuri neraksta valdībai tīkamas lietas, tādas prasmes attīstās ātri.
Tas ir kā sports, kā mūzikas nodarbības, kā tetriss. Tas, kas vispirms šķiet ļoti sarežģīts un neizpildāms, pēc tam izdotas itin viegli. Varasvīri apvainojušies par to, ka mēs tik ātri esam iemanījušies, un pat nepieņēma stingrākus noteikumus. Nekā nebija. Viņi sāka izlocīties. Kad vijolniekam dod sarežģītu skaņdarbu, viņš var piespiesties un iemācīties. Kad viņam atņem vijoli un futlārī iemet patronas, viņš lemts neveiksmei.
Vai man ir kauns par notiekošo? Jā. Šausmīgi. Tikai man ir kauns ne par valdību. Es esmu ciniķis un uzskatu, ka vara visu izdarījusi pareizi. Absolūti skaidra loģika: cilvēks traucē varai – vara nolemj pacensties novākt cilvēku un iebiedēt parējos – varai izdevās. Bingo.
Kad man kaut kas traucē, es arī sākumā pūlos rīkoties tiesiskajā laukā. Ja nekas neizdodas, iztaustu robežas ārpus tiesiskā lauka. Ja mani kāds norāj, saprotu, ka esmu atradis lietderīgu paņēmienu un ņemu to vērā.
Varu neviens nenorāja. Mediji skopi pastāstīja, ka Juriju iesēdinās, absolūtais vairākums politiķu klusēja. Vara sastrādāja nedarbus, pieklusa, atskatījās, saprata, ka visiem nospļauties, saprata, ka tā var darīt. Iedarbīga shēma.
Bet pie mums tak aizgūtnēm aizstāvēja Nehtu. Izgaršoja visas Navaļnija dēkas. Labi. Tiem, kas norāva karogus, man nekas nav sakāms. Es tikai gribu pajautāt brīvības mīlētājiem – kur jūs esat? Es necitēšu frāzi "kad atnāca pēc komunistiem, es klusēju". Tā pie mums jau ir tik nodrillēta, ka pārspējusi pat veco labo "haoss nav klozetos".
Jūs taču saprotat, ka atnāks pakaļ mums visiem? Tiem, kam jūs komentāros mēdzat rakstīt "Paldies par drosmi!", "Paldies par patiesību!", "Paldies, ka nebaidāties teikt!"
Bet mēs jau baidāmies. Mēs saprotam: kad atnāks pēc mums, neviens mūs neaizstāvēs. Mēs baidāmies rakstīt, ko domājam. Bet jūs baidāties komentēt to, kam piekrītat. Un tālāk būs tikai sliktāk.
Tāpēc, ka situācijā, kādā nonācis Aleksejevs, mēs ļoti labi ieraudzījām, ka tev nekas nelikumīgs nav jāraksta, jāglabā un jāizplata pašam. Tavā vietā visu uzrakstīs, pabāzīs un atradīs. Un visi pārējie vienkārši vēl dziļāk iebāzīs mēles pakaļā.
Gan sev, lai neuzrautos, gan varai, lai neaiztiktu.