Ap vienu no visā pasaulē visvairāk ienīstajiem mediķiem – Entoniju Fauči, ASV Nacionālā alerģiju un infekcijas slimību institūta direktoru izcēlies skandāls. Fauči gaužām ienīst par pretkovida pasākumiem, taču šoreiz sašutumu radījusi dzīvnieku spīdzināšana.
Nē, pat ne tā. Mazu, neko ļaunu nenodarījušu kucēnu spīdzināšana.
Par šo jautājumu noraizējušies resursi stāsta, ka medijos iekļuvušas ziņas: "Fauči Veselības institūta apakšnodaļa apstiprinājusi testus (citi avoti stāsta, ka tie notikuši Tunisā), kuru gaitā eksperimentētāji ievadījuši zāles bīgla kucēniem un bāzuši dzīvnieku galvas ar inficētiem moskītiem pilnos būros", portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Divdesmit četri Kongresa locekļi aicināja doktoru un viņa vadīto institūtu nekavējoties pārtraukt spīdzināšanu, teju teju sāksies izmeklēšana.
Publika ir sašutusi par to, ka 1,7 miljoni dolāru nodokļu maksātāju naudas iztērēti 44 kucēnu mocīšanai, kam ne tikai ievadītas eksperimentālas, nepārbaudītas (!) zāles, - pēc eksperimenta dzīvnieki nogalināti, secēti un izpētīti.
Ko ir vērts atzīmēt?
Pirmkārt, tas viss nenotiek "kaut kur tālu jo tālu". Gluži kā oglekļa prasības, ko Eiropa, pat saldama radā bez ogļūdeņražiem un uzskatāmi apliecinot sava superzaļā noskaņojuma trakumu, tik un tā uzstājīgi izvirza Krievijai, visa "attīstītā" pasaule tikpat uzstājīgi bīda uz priekšu arī "dzīvnieku" prasības pret jebkuru produkciju un jebkādiem izmēģinājumiem.
Galu galā lasām: "Krievijas bizness Eiropā saskaras ar grūtībām: vietējie mazumtirgotāji atsakās izvietot plauktoes Krievijā ražotās rotaļlietas jo EES regulējums satur prasības par produkcijas obligātu testēšanu ar dzīvnieku palīdzību", un rotaļlietu ražotāji ir spiesti paši sākt bīdīt uz priekšu "zoošizofrēniju", gribot negribot lobējot tās prasības Eirāzijas ekonomiskajā komisijā.
Starp citu, šis piemērs lieliski rāda, ka pat neliels, toties izcili neiecietīgs, histērisks un ietekmīgs mazākums var izraisīt savdabīgu ķēdes reakciju uz visām pusēm un galu galā saliekt ragā visu pasauli un formatēt pēc savas gaumes.
Otrkārt, prasība aizliegt eksperimentus ar dzīvniekiem ir tāda lieta, kuras būtība ir diametrāli pretēja apgalvojumiem.
Ar dzīvniekiem eksperimentē: a) mācot topošos biologus, mediķus un veterinārus, b) izmēģinot jaunu produkciju, kas nākotnē saskarsies ar cilvēkiem – no medikamentiem līdz kosmētikai un pat, kā redzam, rotaļlietām.
Tie, kas aicina atteikties no dzīvnieku "spīdzināšanas/mocībām/slepkavībām/", pēc būtības, pūlas iegalvot divas vienkāršas tēzes:
a) mācībām un izmēģinājumiem var izmantot datormodeļus, modeļus no mākslīgiem materiāliem un, zināmā mērā, uz šūnu kultūrām in vitro, proti, kolbās;
b) izmēģinājumos var izmantot tos, kuri devuši savu piekrišanu, bet tie var būt vienīgi cilvēki.
Patiesībā relatīvi dzīvu radību datormodeļi ne velna nedod. Jebkurš dzīvas radības modelis ir adekvāts tikai gadījumā, ja atkārto to pilnībā, līdz atomam – pretējā gadījumā shēmas vienmēr var palaist garām kaut ko būtisku. Šķiet, absolūti neveiksmīgu datormodelēšanas piemēru ir pietiekami daudz, lai tēmai pieliktu punktu līdz brīdim, kad zinātne visā pilnībā izpētīs dzīvības procesus. No organisma izņemtu šūnu kultūras nenodrošina visaptverošu ainu.
Taču galvenais ir pavisam kas cits. Cilvēki, kas vicina zaķīšus un kucēniņus, aizsargā mazos zvēriņus no zinātnieku iztēlotā sadisma, patiesībā gandrīz vienmēr pieturas pie absolūti citas idejas.
Daža laba kosmētikas kompānija lepni reklamējas (īpaši labi izdodas garīgi naivas publikas vidū) – sak, viņi aizsargā dzīvnieciņus no eksperimentiem. Nesen iegāju kādā populāra tīkla veikalā un pavaicāju pārdevējam (pareizāk sakot, "komandas līderim" – tā vēstīja beidžiks), kāpēc vannas sāls bumbiņu man iepakojuši propagandā ar zaķīšiem, kuri cīnās pret eksperimentiem ar dzīvniekiem.
- Tā nav propaganda, vienkārši mūsu kompānija atbalsta eksperimentu aizliegšanu ar dzīvniekiem. Jo dzīvnieki nedod tam piekrišanu.
- Tātad vajag eksperimentēt ar cilvēkiem? – es precizēju.
- Cilvēki var dot piekrišanu.
- Bet viņi tak nedara to labas dzīves dēļ. To dara paši nelaimīgākie un nabagākie cilvēki, kam dzīve jau nodarījusi pāri, - es atgādināju. – Tomēr viņi ir labāki par dzīvniekiem?
- Kādā ziņā tad viņi būtu labāki? – iesmējās "komandas līderis".
Un to vajag saprast.
Sarunā ar jebkuru cilvēku, kas aizstāv dzīvniekus pret jebkādu sistemātisku cilvēku vardarbību (es nerunāju par atsevišķiem sadisma gadījumiem – tajos neapšaubāmi vajadzīga kriminālvajāšana, runa ir par sistemātisku, pragmatisku cietsirdību pret dzīvniekiem, ko mēs ēdam, kuru ādiņas nēsājam, uz kuriem izmēģinām visādus jaunumus), jebkurā sarunā, pēc minūtes vai pēc desmit minūtēm jūs noteikti atdursieties pret faktu: jūsu sarunbiedrs ienīst cilvēkus, vai vismaz noteikti uzskata, ka cilvēki ir sliktāki par dzīvniekiem.
Tā notiek vienmēr.
Proti, pērkot, piemēram, kosmētiku, kas Nav Izmēģināta Uz Dzīvniekiem, cilvēki galu galā, ļoti ticams, maksā par to, kādi citi, paši nabagākie vai nelaimē nonākušie līdzcilvēki kļūtu par laboratorijas cūciņām, trusīšiem un kucēniem. Ne tagad, uz vietas, bet nākotnē – kad viņi būs spiesti "brīvprātīgi piekrist", bet intelektuāli nevainīgie patērētāji leposies ar savu cilvēcību, kas pasargā nabaga trusīšus.
Jo dzīvniekus nevar piespiest ciest mokas, bet cilvēkus – drīkst.
...Pats trakākais ir tas, ka to uzskata par cilvēcību, lai arī patiesībā tā ir cilvēku nīšana. Tikai ietērpta trusīša kostīmā, jūras cūciņas maskā, līdz nāvei apnikušā pseidobērnišķīgā multenīgumā.
Lieta tāda, ka cilvēki ir labāki nekā dzīvnieki.
Tiem, kas uzskata, ka cilvēki ir sliktāki, vajag brīvprātīgi un personīgi gulties uz eksperimentētāju galdiem dzīvnieku vietā, pārstāt liekuļot un atzīt, ka viņi vienkārši ienīst cilvēci.