Eiropas smagā artilērija izgājusi atklātā mediju telpā, konstatēja radio Sputnik autors Kirils Grišins. Gerhards Šrēders, kādreizējais politiskais smagsvarnieks, bijušais Vācijas kanclers, kura darbības laikā Krievijas un Vācijas attiecības tirdzniecībā un ekonomikā pacēlās jaunā līmenī, publicējis plašu rakstu, kurā izskaidroja gāzes tirgus nianses.
Šrēders pielicis punktu darbam politikā, taču ne ogļūdeņražiem – viņš ir naftas kompānijas "Rosņeft" direktoru padomes priekšsēdētājs. Viņš skaidro, ka cenas aug nevis Krievijas darbību dēļ, ko vēl nesen apsūdzēja Eiropas izdevumi un politiķi. Cenas atspoguļo Āzijas un Klusā okeāna reģiona ekonomikas atjaunošanos un energonesēju pieprasījuma pieaugumu, norāda Šrēders rakstā autoritatīvajā vācu izdevumā Handelsblatt.
Šrēders atgādināja, ka Krievija jau vairāk nekā pusgadsimtu ir uzticams gāzes piegādātājs. Pat aukstā kara gados piegādes netika traucētas. Tāpēc Maskava nevar būt ES ienaidnieks šajā situācijā, norāda bijušais kanclers.
Tomēr Eiropai gāze būs vajadzīga arī nākotnē, jo pāreja pie atjaunojamajiem avotiem ilgs, domājams, trīs gadu desmitus, atzīmēja Šrēders. Tāpēc jebkurš papildu cauruļvads nāks par labu Eiropas tirgum. Tas attiecas ne tikai uz "Ziemeļu straumi 2", bet arī citiem projektiem. Jo lielāks piedāvājums, jo zemākas cenas, uzsvēra Šrēders.
Ekskanclers uzskata, ka ASV izturas nekonsekventi, izvirzot Eiropai prasības, ko pašas nesteidz ievērot. Viņš atzīmēja, ka Vašingtona pametusi savus sabiedrotos mirklīga labuma dēļ. Šrēders, reālās politikas veterāns, labi informēts, ka ASV jebkurā gadījumā var izturēties divkosīgi. It īpaši tagad, energonesēju piegādes jautājumos.
Neviens taču Vašingtonā īpaši neslēpj, ka galamērķis ir Eiropas tirgus pārveidošana. Arī enerģētikas tirgus.
Starp citu, ASV loģikā teicami iekļaujas Vācijas atteikšanās no kodolģenerācijas, Francija lolo tādus pašus plānus. Valstis visā pasaulē sākas dzīties pakaļ ogļskābās gāzes nulles emisijai, novājinot savu enerģētiku, atkailinot veselas pilsētas un nozares iespējamas krīzes priekšā. ASV sapņo uzsēdināt uz SDG adatas veselu kontinentu un piesaistīt tai Vecās Pasaules ekonomiku – galu galā, nākas būvēt termināļus izejvielas pieņemšanai, pēc tam to transportēt, turklāt ne jau pa caurulēm, vai zināt. Cisternās, pa dzelzceļu.
Nu, bet kad turbulence biržās liek sevi manīt un energonesēju cenas pārspēj trakākos rekordus, Eiropas politiķi met pie malas augstprātību un kļūst pieļāvīgāki. Parādās konkrētākas darbības.
Pēc tam uzstājas "krievu cars": Vladimirs Putins iekšējā apspriedē enerģētikas jautājumos norāda, ka Krievija neliks Eiropai nosalt. Biržas cenas sāk korekcijas. Eiropieši atviegloti uzelpo. Šķiet, daudzu valstu budžetos neparādīsies jauni caurumi, nevajadzēs pārdot rezerves. Lai arī, protams, būs vajadzīgas grūtas pārrunas ar Krieviju. Vai tad tās kādreiz bijušas vienkāršas?
ES sāk spriest, ka nebūtu par ļaunu pirkt gāzi visai Eiropai uzreiz. Krievija atbild, ka padomās. Arī par lielāku gāzes piedāvājumu tirdzniecībai biržās. Taču tikai tā, lai Krievijai no tā būtu labums.
Protams, Krievija padomās arī par jauniem cauruļvada atzarojumiem, ja būs vienprātība. Jau sen plānos ir gan trešā, gan ceturtā, gan piektā un sestā "ziemeļu straume". Cilvēki Eiropā jau gaida.
Tomēr, šķiet, pārziemojuši, eiropieši atkal sāks veco dziesmu: nost ar Krievijas gāzes adatu, "Gazprom" atkal ir slikts, pirksim amerikāņu SDG utt. Ir jau dzirdēts. Viss atkārtojas. Tāpat kā laiku pa laikam atkārtojas ekstremāli aukstas ziemas Eiropā.