Daudziem Mihaila Saakašvili atgriešanās Gruzijā kļuva par pārsteigumu, raksta Vladimirs Korņilovs RIA Novostivietnē. Pats bijušais Valsts prezidents vairākkārt atklāja nodomu ieceļot Tbilisi baltā zirga mugurā, taču runāja tik daudz, ka beigu beigās pārvērtās par fabulas personāžu - zēnu, kurš bez iemesla kliedza "Vilki!", un pēc tam jau neviens viņam neticēja.
Taču nav nekādu šaubu, ka "robežas pārejai" avantūrists gatavojās jau iepriekš, saskaņojot to ar saviem rietumu kuratoriem. Saakašvili rīkojās pēc tā paša scenārija, ko viņš realizēja 2017. gada septembrī, kad devās uz Ukrainu caur Poliju. Tolaik viņš arī publiski demonstrēja biļetes, kuras galu galā neizmantoja, iekāpa vilcienā, ar kuru nekur neaizbrauca, proti, publiskoja melus, novēršot uzmanību no reālā scenārija.
Lūk, arī tagad bijušais prezidents parādīja savu biļeti uz Gruziju, paziņojot, ka ir iecerējis ielidot Tbilisi 2. oktobra vakarā, kad beigsies vietējās vēlēšanās. Taču jau 1. oktobra rītā viņš publicēja savu video no Batumi, kur viņš acīmredzot ticis pa jūru.
Jāatgādina, ka pirms četriem gadiem, pirms lauzties pāri Ukrainas robežai, Saakašvili arī stāstīja, ka nodrošinājis sev augstu Rietumu amatpersonu atbalstu. Bet uz pašas robežas viņu pavadīja ar Džordža Sorosa institūcijām saistīti Eiroparlamenta deputāti un virkne ukraiņu "grantēdāju", kuri ne soli nespers bez aizbildņu norādēm.
Nav nekādu šaubu, ka arī tagad hroniskais robežu pārkāpējs nevarēja darboties tik avantūriski bez institūciju piekrišanas, kuras viņu atbalsta kopš 2003. gada "Rožu revolūcijas".
Mērķis ir acīmredzams: izprovocēt Gruzijā kārtējo konfliktu vilni, jaunu parlamentāro krīzi un vēl vienu "krāsaino revolūciju". Saakašvili atkal tiek izmantots kā tarāns. Savukārt scenārija autori atrodas ārpus Gruzijas un arī šoreiz neslēpj savu iesaistīšanos notikumos. Var droši apgalvot, ka konfliktu izprovocēja Eiropas Savienības un ASV rīcība.
Pirmajā acu uzmetienā 2. oktobra vēlēšanas nemaz nebija Gruzijas politiskās darba kārtības nozīmīga sastāvdaļa, atšķirībā no parlamenta vēlēšanām pagājušā gadā (kad Saakašvili arī solīja atgriezties). Šoreiz tika ievēlēti tikai mēri un pašvaldības. Bet tieši šīs vēlēšanās Eiropas Savienība pārvērta par uzticības mēru valdībai, piemetot malku mūžīgo konfliktu ugunskuram.
Ņemot vērā faktu, ka pēc parlamenta izveidošanas Gruzijā sākās kārtējā krīze (opozīcijas partijas atteicās piedalīties sēdēs, tādējādi bloķējot tā darbu), strīdā personīgi iejaucās Eiropas Padomes vadītājs Šarls Mišels. Pēc ilgstošām sarunām ar Gruzijas politiķiem šī gada aprīlī tika parakstīta vienošanās, ko visi dēvē par: "Mišela vienošanos".
Dokuments pēc būtības ir apņemšanās veikt jaunas vēlēšanu likumdošanas reformas (visi jau ir aizmirsuši, ka arī iepriekšējo "reformu" koordinēja Rietumi), kārtējo reizi amnestēt opozicionārus, kas piedalījušies ielu nemieros (par vienu no tiem Eiropas Savienība pat iemaksājusi drošības naudu), kā arī garantēt citus Gruzijai ierastus kompromisus.
Bet galvenais vienošanās punkts ir tāds, ka valstī ir jāveic ārkārtas parlamenta vēlēšanas, ja esošās pašvaldības vēlēšanās valdošā partija "Gruzijas sapnis" pēc partijas sarakstiem saņems mazāk nekā 43% vēlētāju balsu. Tieši tā, ne 50%, ne 40%, bet 43%. Tas izraisīja neizpratni pat gruzīnu politiķu aprindās. Pat Saakašvili vaicāja: "Mēs te kaulējamies, divus kilogramus siera pērkam?"
Tieši šī pieeja nolēma Gruziju ieprogrammētajam krīzes vilnim pēc 2. oktobra vēlēšanām. Jo skaitīt nacionālo partiju procentus maznozīmīgās vietējās vēlēšanās, kuru gaitā notika savā starpā nesaistītas lokālās kampaņas - ir visai subjektīva un nogurdinoša lieta.
Pašvaldības institūcijas Gruzijā neko īpaši nelemj. Daudz sīvāka cīņa izvērtās lielpilsētu — galvenokārt galvaspilsētas — mēru vēlēšanās. Bet Eiropas Savienību tas nemaz neinteresēja. Uzdevums nebija panākt konfrontācijas grāda pacelšanos sabiedrībā. Šim mērķim pēdējā brīdī pirms vēlēšanām tika palaists kārtējais projekts "Saakašvili - robežas pārkāpējs".
Jāatzīmē, ka sākumā "Mišela vienošanos" atteicās parakstīt galvenā opozīcijas partija, ko vada gruzīnu "sorosieši" ar pašu Saakašvili priekšgalā — "Vienotā nacionālā kustība". Un tas nebūt nekļuva par iemeslu Rietumu atbalsta pārtraukšanai vai kaut kādām pret šo partiju vērstām sankcijām.
Bet, kad valdošais "Gruzijas sapnis" augustā paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem vienošanās (pamatojoties uz to, ka opozīcijas galvenais spēks tajā nepiedalās), sākās dusmu pilni kliedzieni no Rietumiem un prasības sodīt oficiālo Tbilisi. Un tas ir viss, par spīti Gruzijas varas tieksmei izdabāt Amerikai un Eiropai.
Rietumu analītiķi pieļāva, ka pēč Saakašvili aiziešanas rusofobijas grāds Gruzijas politikā stipri pazeminājies. Lai kā tā pierādītu savu uzticību Rietumiem, dažādu valsts departamenta un Sorosa atbalstīto institūciju mīlulīši vienmēr palika tagadējā Ukrainas pilsoņa atbalstītāji. Tāpēc jau sen skan aicinājumi sodīt ar sankcijām Gruzijas prorietumniecisko valdību.
Kad "Gruzijas sapnis" paziņoja par izstāšanos no "Mišela vienošanos", izskanēja apsūdzības, ka tā "pagriezusi muguru Rietumiem" un "ievelk Tbilisi Maskavas orbītā". Kad Saakašvili partija atteicās parakstīt šo vienošanos, neviens to neapsūdzēja "prokrieviskumā" un neprasīja par to sodīt.
Jāpievērš īpaša uzmanība personībām, kas atklāti uzstājas Gruzijas opozīcijas pusē, apsūdzot oficiālo Tbilisi "prokrieviskumā". Pirmo vijoli te spēlē bijušais ASV vēstnieks Gruzijā Jans Kellijs un bijušais valsts sekretāra palīgs Deivids Krāmers.
Abi tagad lasa lekcijas amerikāņu augstskolās, kas ir tieši saistītas ar dažādiem Sorosa fondiem, turklāt Krāmers uzstājas kā dažādu kampaņu iniciators Džordža Sorosa atbalstam. Patlaban viņš pastāvīgi viesojas gruzīnu opozīcijas kanālos, stāstot pret kuriem "Gruzijas sapņa" līderiem būtu jāvērš Rietumu sankcijas.
Visamizantākais Gruzijas politikā ir tas, ka tur (tāpat kā Ukrainā) katrs politiskais spēks apsūdz savus oponentus par "darbu Kremļa labā". Piemēram, Saakašvili savā "atklātā vēstulē" apsūdzēja Gruzijas varas iestādes, ka tās darbojas pēc Krievijas varas norādījumiem: "Kad es aizbraucu no Kijevas un ierados šeit, es zināju, ka, visticamāk, mani arestēs pēc Putina pavēles safabricētiem, nepatiesiem spriedumiem."
Lūk, ko saka "Gruzijas sapņa" priekšsēdētājs Iraklijs Kobahidze: "Saakašvili, būdams pie varas deviņus gadus, darbojās Krievijas interesēs."
Kā redzams, Gruzijā nekas nemainās. "Putina aģenti" Gruzijas valdībā aktīvi cīnās ar "Putina aģentu" Saakašvili. Un abas puses zvēr mūžīgu mīlestību Rietumiem. Citādi tām var atņemt uzturlīdzekļus.
Nav brīnums, ka sestdien, uzreiz pēc vēlēšanu iecirkņu aizvēršanas, Gruzijā izvērtas tai jau ierastais exit poll karš. Abu nometņu galvenais mērķis bija Mišela noteiktais slieksnis - 43%. Provalstiskais televīzijas kanāls "Imedi", protams, paziņoja, ka "Gruzijas sapnis" ir pārvarējis kāroto atzīmi, saņemot 47,6%. Savukārt opozīcijas telekompānija "Mtavari Arhi" prognozēti paziņoja, ka valdība saņēmusi vien 38,6%.
Retais apšaubīja arī to, ka CIK publicētie oficiālie vēlēšanu rezultāti neparādīs "Gruzijas sapnim" nepieciešamo rezultātu, tāpat kā to, ka opozīcija pasludinās šo rezultātu par viltotu – tāpat, kā tas bija pērnā gada parlamenta vēlēšanās. Diez vai Eiropadomes vadītājs naivi paredzēja citu iznākumu, piespiežot Gruzijas partijas parakstīt šo vienošanos.
Tāda bija Rietumu darboņu iecere. Redzot, ka apklusa protesti ielās, tika izdomāts variants, kas varētu uzspridzināt situāciju valstī — sabiedrības polarizācija nenozīmīgu vēlēšanu laikā. Saprotot, ka gruzīniem vislabākais kairinātājs ir Saakašvili, viņu nosūtīja uz turieni vispiemērotākajā brīdī.
Tiesa, triumfs gruzīnu avantūristam acīmredzot neizdevās. Saakašvili pat neizdevās atkārtot sagaidīšanu uz Ukrainas robežas pirms četriem gadiem.
Taču bijušais Gruzijas prezidents-bēglis var būt drošs, ka Rietumi stingri pieprasīs viņa atbrīvošanu. Šādi paziņojumi jau izskanējuši.
Šī Gruzijas varai būs nopietna pārbaude. Ja padosies spiedienam no ārpuses un izlaidīs jau notiesāto Saakašvili, tas būs ne tikai pierādījums Gruzijas atkarībai no ārējiem spēlētājiem, tas būs nelabojams trieciens "Gruzijas sapnim" tās vēlētāju acīs, kuri vēlas, lai noziedznieks atbild par nodarīto. Toties ja valdība izrādīs stingrību, paturot viņu cietumā, tad saskarsies ar tādu spiedienu, kādu valsts sen nav izjutusi.
Esošie notikumi Gruzijā kārtējo reizi demonstrē, ko Rietumi spēj padarīt ne tikai ar saviem pretiniekiem, bet gan ar nežēlastībā kritušiem uzticīgiem vasaļiem.