Pasaules mediji, zobus sakoduši, stāsta, ka globālās enerģētiskās krīzes fonā, kas pārņēmusi visus vadošos tirgus, enerģētiskās drošības jautājumā Eiropas Savienība var paļauties vienīgi uz sevi: zvaigžņoti svītrotie tankeri ar sašķidrinātajām "brīvības molekulām" – Krievijas autoritatīvās gāzes alternatīvu – neieradīsies. Slānekļa revolūcija, par ko nepārtraukti runāja mūsu draugi Amerikā, ir izgāzusies. Lai novērtētu pašreizējo traģikomisko situāciju, paskatīsimies uz pamata datiem, kas, tiesa, bija zināmi jau kopš pirmajām minūtēm cīņā par "Ziemeļu straumi 2", portālā RIA Novosti stāsta Sergejs Savčuks.
Aktīvu uzbrukumu Eiropas tirgum amerikāņu SDG gāzes pārdevēji izvērsa 2018.-2019. gg. Sašķidrinātās gāzes ražošana ASV pieauga par simt miljardiem un sasniedza 840 miljardus kubikmetru. Līdz pat 2018. gada rudenim gāzes eksports no ASV un Eiropu atradās statistiskās kļūdas robežās, tomēr septembrī uzstājīgais Donalds Tramps tikšanās laikā faktiski piespieda Žanu Klodu Junkeru, Eiropas Komisijas toreizējo priekšsēdētāju, dot zaļo gaismu piegādēm, piešķirot eksportētājiem fantastiskas priekšrocības.
No sīkajiem 250 miljoniem jūnijā piegādes apjomi jau decembrī pieauga līdz pusotram miljardam. Šajā periodā sākās publikāciju cunami presē – dažnedažādi eksperti un analītiķi prognozēja ātru un skumju nāvi visam eksportam no Krievijas un it īpaši – "Ziemeļu straumei 2".
Tobrīd šķita, ka tā patiešām notiks. Tieši gadu vēlāk, 2019. gada decembrī ASV ražotās SDG eksports sasniedza maksimālo rādītāju – vairāk nekā trīs miljardus kubikmetru. Amerikāņu daļa Eiropas SDG tirgū sastādīja 16%, proti, dubultojās tikai gada laikā. Gāzes vedēji lietišķi slāja pāri okeānam un lēja savu tilpņu saturu regazifikācijas termināļos no Kartahenas Spānijā līdz Tornio Mangai Somijā. Galvenie amerikāņu degvielas garantiju saņēmēji bija Lielbritānija, Spānija, Polija un Portugāle.
Te nu nākas precizēt: runa ir tikai par sašķidrināto gāzi, nevis visu ES patēriņu kopumā.
Pēc tam pasaules arēnā iznāca koronavīruss, un visi sastinga. Jau 2020. gada pirmajā ceturksnī piegādes no ASV kritās trīskārt un pie rekordiem vairs neatgriezās. Ņemot vērā amerikāņu žurnālistu publikāciju skumjo toni, atkārtotiem panākumiem netic arī Vašingtona.
Tiklīdz Covid-19 mazliet atslābināja ciešās skavas, pasaules ekonomika (it īpaši rūpnieciski attīstītas valstis) enerģiski metās atjaunot ražošanas tempus. Pēkšņi noskaidrojās, ka politika un palīdzības solījumi ir viena lieta, bet brīvais tirgus – pavisam cita. Rekordlielie 914 miljardi kubikmetru, ko saražoja amerikāņu rūpnīcas 2020. gadā, palika valstī – te salā drebēja Teksasa, te tumsā palika Kalifornija. Piedevām SDG eksportēja uz Āzijas un Klusā okeāna reģionu, jo tas vienmēr ir bijis premiāls reģions, proti, dabasgāzes cenas tur vienmēr ir augstākas, bet privātie pārdevēji (Amerikas valsts netirgo SDG) dod priekšroku garantētai un augstai peļņai.
Ja Eiropas politiķi būtu vismaz palapojuši skolas ģeogrāfijas mācību grāmatu, viņi būtu uzzinājuši, ka Āzijas un Klusā okeāna reģions ietver 58 valstis, kurās kopā dzīvo vairāk nekā 5 miljardi cilvēku. Bet pats galvenais – te ir Ķīna, kas spēj aprīt gandrīz jebkādu daudzumu energoresursu. Saskaņā ar International Energy Agency datiem, šogad Pekina dubultojusi SDG iepirkumus, tāpēc SDG rūpnīcas visā pasaule palielinājušas ražošanu par 40%. Visa Eiropas Savienība kopā patērē 394 miljardus kubikmetru gāzes gadā, bet Ķīna – 330 miljardus, pie tam pirmais tirgus ir gandrīz statisks un aug mēreni, bet otrais aug augumā strauji un vērienīgi. Piedevām tajās pašās biržās par kubikmetriem, gigakalorijām un termālajām vienībām cīnās arī pircēji no Indijas, Singapūras un Japānas.
Tāpēc, kad gāzes vidējā cena Eiropā svārstījās acij un patērētāja naudas makam patīkamo 320 dolāru apmērā par tūkstoš kubikmetriem, Āzijā tā sasniedza 700 dolārus.
Šodien amerikāņu izdevumi stāsta, ka valsts pazemes krātuves nav uzpildītas, tāpat kā Eiropā, bet ģenerācijas cenas strauji aug, un tas kas garantēti vedīs pie patērētāju elektroenerģijas rēķinu krasa pieauguma.
Faktiski Vašingtona, risinot iekšējās problēmas un saglabājot savu daļu Āzijā, dāvā "Gazprom" vaļu Eiropas tirgū. Ne vārdos – darbos apstiprinās, ka cauruļvadu piegādēm alternatīvas nav, tikai tās var garantēt ES enerģētisko drošību un industrijas atjaunošanu.
Četrus gadus Savienotās Valstis visiem spēkiem pūlējās izraut no Krievijas rokām bēdīgi slavenos gāzes instrumentus, kas dāvā ietekmi Eiropā, tikai tāpēc vien, lai finālā svinīgi pasniegtu tos atpakaļ, ar sarkanu lentīti apsietus.