Franču prezidenta palīgi (viņus dēvē arī par makronistiem) šajā cīņa līdzekļus netaupīs. To jau uz savas ādas bija izjutis publicists Ēriks Zemūrs, portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Viņu paspēja nodēvēt par vēlēšanu kampaņas dalībnieku (lai gan Zemūrs neko tādu nebija teicis) un atstādināja no ētera televīzijas kanālā, kur žurnālists piedalījās ikvakara sarunu šovā.
Valsts kontroles iestāde — Augstākā audiovizuālo mediju padome — pieņēma direktīvu, kurā pieprasīja, lai sarunu šovā Zemūram-politiķim piešķirtais laiks būtu iekļauts pārskatā kā hronometrāža, kad Zemūrs (it kā politiķis) izsaka savus uzskatus.
Augstie reitingi, auditorijas ievērojama daļa un Zemūra popularitāte Elizejas pilij radīja problēmu, jo Makrons apsver iespēju izveidot savienību nevis ar labējiem, kā varētu nodomāt, bet gan ar pašiem skaļākajiem un indoktrinētajiem kreisajiem — "Zaļo" partiju.
Tāpēc, jo mazāk būs Zemūra spriedelējumu par "ekoloģisko diktatūru", jo Makronam būs labāk.
"Melno zīmi" pasniedza ne tikai Zemūram vien. Pret Fransuā Fijonu, ko makronisti jau mēģināja iesūdzēt (apsūdzības nepamatotību, tāpat kā tiešu iejaukšanos izmeklēšanas gaitā, atzina pat prokurore, kura tolaik šo pārbaudi uzsāka), tagad ierosināta otrā lietā. Šoreiz bijušo Makrona sāncensi tur aizdomās par naudas izšķērdēšanu.
Lai bijušais valsts premjers, tāpat kā Zemūrs, ne vārda nevarētu pateikt.
Elites virzīta kandidāta Francijas augstākajam amatam reālo vai potenciālo politisko pretinieku likvidācija nav nekāda senā politisko tehnologu prakse.
Pirmo reizi to izmantoja pirms desmit gadiem, kad no ceļa uz Elizejas pili bija jānovāc toreizējais favorīts un sociālistu kandidāts Dominiks Stross-Kāns. Pret SVF izpilddirektoru sarīkoja provokāciju Ņujorkas viesnīcā. Vai atceraties, kā melnādainā istabene stāstīja, ka viņu mēģināja izvarot? Lieta pat līdz tiesai nenonāca — Ņujorkas prokuratūra atcēla visas apsūdzības pret Strosu-Kānu, jo iespējamais upuris meloja un sniedza pretrunīgas liecības, turklāt tolaik ASV teritorijā atradās nelegāli. Tomēr Stross-Kāns bija politiski iznīcināts uz visiem laikiem.
Savukārt Olandam (ar katastrofāli zemu reitingu pat savā partijā), kurš tobrīd atbilda visām globālistu prasībām, gluži pretēji, lika notievēt un iemācīja sasiet kaklasaiti, piešķirot provinciālās pilsētiņas mēram "Parīzes franta" šiku.
Iznākums?
Olands piekrita visiem lēmumiem, kuriem viņam lika piekrist tie, kas viņu cēla prezidenta godā. Viņš apsūdzēja Krieviju par "Krimas aneksiju" un atbalstīja sankcijas, nododot savu līdzpilsoņu intereses un kaitējot franču ekonomikai. Olands paklausīgi piekrita Merkelei, kad viņa atvēra ES robežu miljoniem nelegāļu. Viņš apgādāja islāmistus ar ieročiem Sīrijā.
Taču mandāta beigās viņš to visu darīja ar "nepietiekamu entuziasmu". Tāpēc Olandu izmeta gluži kā izspēlētu kārti, un izvēlējas prezidenta amatam viņa padoto.
Makrona piecus gadus ilgā prezidentūra ir politisku neveiksmju virkne elementāra valsts pārvaldes prasmju trūkuma dēļ.
Nedrīkstēja ieviest papildu nodokļus, kad cilvēki dzīvoja no algas līdz algai. Nevajadzēja pirmajai lēdijai dižoties ar tērpiem, kuru vērtība līdzinājās daudzu iedzīvotāju gada algai. Rezultātā ielās izgāja "dzeltenās vestes".
Nevajadzēja pamācīt bez darba palikušus lauciniekus, ka "Parīzē var atrast darbu otrpus ielai", kad pats, strādājot pie Rotšildiem, saņēma astronomiskus bonusus. Nevajadzēja par miesassargu nolīgt cilvēku (Aleksandru Benallu) ar maigi sakot, savādu un duļķainu pagātni.
Par pandēmiju vispār nav vērts runāt — acīmredzams fiasko.
Tā ir arī franču līdera personiskā sakāve. Neskatoties uz visiem Makrona apgalvojumiem, ka "uz vakcīnām nevar attiekties tirgus likumi" (t.i., jāatceļ vakcīnu patenti), šī medikamenta pārdošanas cena tika palielināta par ceturtdaļu, turklāt Francijas prezidenta virzītā starptautiskās potēšanas kampaņas COVAX ideja izgāzās ar skaļu blīkšķi.
Arī sabiedriskās domas aptaujas uzrāda līdzīgus rezultātus tikai ciparu izteiksmē – praktiski visi dod esošajam prezidentam 24% balsu pirmajā vēlēšanu kārtā. Tikpat daudz, cik Makrons saņēma tajā pašā pirmajā kārtā 2017. gadā.
Tas nozīmē, ka pa to laiku, kad politiķis bija pie varas, viņa atbalstītāju skaits nav pieaudzis.
Toties Makrons meistarīgi vairoja ienaidniekus gan valstī, gan ārpus tās: haotiska, nepārdomāta, atklāti vāja ārpolitika padarījusi (kodolvalsti!) Franciju par pasaules apsmieklu.
Histērija ap "nazi mugurā", ko Kanbera esot iedūrusi Parīzei, vēstnieku atsaukšana no Austrālijas un ASV, kā arī ballītes atcelšana par godu uzvarai Česapīkas kaujā — tā ir tikai slikta izrāde, lai izpatiktu publikai.
Kad pirms pieciem gadiem franču sabiedrību "taustīja", vai pirmajam amatam varētu ievēlēt baņķieri Makronu, viņa mentors un guru Alēns Manks, cilvēks, kuru arī devēja par "Rotšildu galveno kadrinieku", teica: "Ziniet, tāda līmeņa finansists līdzinās dārgai eskorta meitenei, kas prot gan kārdināt, gan pakļauties, bet vissvarīgākais ir tas, ka viņa saprot, kad un kas no viņas gaidāms."
Šie vārdi pilnīgi atspoguļo Makrona valsts pārvaldes manieri.
Acīmredzot tāda pati uzvedības līnija noteiks arī viņa nākamo vēlēšanu kampaņu.
Tomēr pirms pieciem gadiem nebija nedz ekonomiskās krīzes, nedz pandēmijas, bet tagad, lai iekārdinātu vēlētāju, ar skaistām zilām actiņām būs par maz, un diez vai ko izdosies panākt ar histēriskiem meliem.
Makronam būs pilnībā jāpārskata sava taktika, lai paplašinātu elektorālo bāzi, vai arī jālikvidē visi pretinieki tāpat kā Fijonu.
Zinot franču prezidentu, ir skaidrs, ko viņš izvēlēsies.