Droši vien viņa pavisam citādi iztēlojās atvadu uzrunu bundestāgā. Protams, diezin vai viņa cerēja uz oponentu cieņpilnu attieksmi – ne jau pirmo gadu viņa strādā politikā. Tomēr, domājams, atzīmēja radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans, kanclerei ne prātā nenāca, ka viņa būs atgādināt, cik darba gadi viņai ir aiz muguras.
Tāpēc jau viņa centās iekļaut tik vēsturisku runu pieticīgās 15 minūtēs, jo gribējās iespiesties atmiņā kā lakoniskai personībai, kas neatļaujas neko lieku. Tomēr vienubrīd viņa nespēja savaldīties un deva vaļu jūtām.
"Mans Dievs, kas par traci! Es vienkārši saku patiesību. Jau 30 gadus esmu bundestāga deputāte un nezinu, kur vēl varētu apspriest tādus jautājumus, ja ne šeit – mūsu demokrātijas sirdī."
Tā nu visi ieraudzīja, ka viņa nemaz nav no dzelzs, lai arī politiķei ļoti negribējās to parādīt. Un viss notika tikai Armīna Lašeta dēļ. Patiešām, labu pēcnācēju viņa sev izvēlējusies. Ja kristīgie demokrāti būtu saglabājuši vismaz pozīcijas, kādas ieņēma, kad partiju vadīja Ziemeļreinas-Vestfālijas zemes premjers, viņa ne vārdu nebūtu teikusi. Lai vēlreiz, noklusējot uzsvērtu, ka viņš lieliski tiek galā ar šo vēlēšanu kampaņu. Bet tajā partijai klājas plāni.
Neierasta otrā vietā, neredzēti zemais 19% reitings un reālas izredzes nonākt ceļmalā pēc 26. septembra: Merkelei atlika tikai "Sargangelas" loma. Kad tad vēl izmantot augsto parlamenta tribīni, ja ne tagad, pēdējo reizi, viņa nolēma un izšķīrās iet uz visu banku.
Taču viņu jau gaidīja. Galu galā politiskais testaments iznāca haotisks. Tiklīdz viņa paziņoja, ka vienīgā alternatīva KDS/KSS un Lašetam kanclera lomā, "kurš mērenās un centriskās pozīcijās vedīs mūs nākotnē", ir tikai Sociāldemokrātiskās partijas, "zaļo" un "kreiso" (proti, visu pārējo) koalīcijai. Un tad sākās!
Troksnis, spiedzieni, jodelēšana. It kā tas nebūtu nekāds bundestāgs, bet kaut kāda Rada. Ak jā, aiz čupra nevienu neņēma. Tomēr gāja augstos toņus. Te Merkele vērsās pie metaforas par demokrātijas sirdi. Skaisti.
Tikai sirdij ir divi kambari un divi priekškambari. Labie un kreisie. To Merkele, šķiet, nav ņēmusi vērā, lai arī viņas vaina ir ne tikai tā. Pati taču pareģoja. Reiz viņa, izbaudot domu par pirmo dienu pēc aiziešanas no posteņa, teica, ka pamodīsies, pa vecam paradumam ķersies pie valsts lietām un pēkšņi aptvers, ka pie tām strādā cits cilvēks.
"Man šķiet, tas man ļoti patiks," viņa teica. Tikai toreiz viņai vēl nebija ne jausmas, ka tas patiešām var būt pavisam cits cilvēks, nemaz ne tas, kuru viņa uzskata par savējo. Jāpiebilst gan, ka pēc iepriekšējām bija vajadzīgs gandrīz pusgads, līdz parādījās tagadējā valdošā koalīcija. Spriežot pēc miglainā stāvokļa, diezin vai tagad iznāks daudz ātrāk.
Tātad kancleres kundze vēl labu laiku nevarēs izbaudīt atkāpšanos. Varbūt pat atvadu uzrunu bundestāgā izdosies pārrakstīt, lai ieietu vēsturē kā lakoniska personība, kas neatļaujas neko lieku. Vienalga, kas stāsies viņas vietā.