Vienotās ekonomiskās telpas izveide sasniegusi jaunu līmeni, taču prezidentu spertais nopietnais solis ir ļoti nozīmīgs ne tikai Krievijas un Baltkrievijas Sabiedrotajai valstij, bet arī integrācijas (pareizāk sakot, reintegrācijas) procesiem visā pēcpadomju telpā. Pašreizējais darbs kļūs par paraugu tālākajam tuvināšanās darbam, galvenās integrācijas apvienības – Eirāzijas savienības – ietvaros, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Par šo jautājumu viedokli pauda Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko:
"Mēs rādām piemēru, kā jāieiet Eirāzijas Ekonomiskajā Savienībā (EES) un, protams, NVS. Proti, mēs kā buldozers ejam uz priekšu, attīrot ceļu nākamajām, kā mēs ceram, apvienībām un savienībām pēcpadomju telpā. Savienība ir piemērs, tas ir ceļš, pa kuru nāksies iet valstīm, kas rēķināsies ar ciešāku savienību."
Pagaidām EES veido tikai piecas valstis – līdz ar Krieviju un Baltkrieviju tajā ir Kazahstāna, Kirgīzija un Armēnija. Taču agri vai vēlu tai pievienosies gan Tadžikistāna, gan Uzbekistāna, gan – pats galvenais – Ukraina. Durvis nav slēgtas arī citām bijušajām padomju republikām, jo vēsturiskās vienotības atjaunošana atbilst ne tikai Krievijas, bet arī visu pārējo mūsu valsts daļu interesēm, pat tām, kuru elites pašlaik ir pārliecinātas, ka izdzīvos patstāvīgi vai saņems "pierakstu" Eiropas mājās. Kopā mēs būsim stiprāki, nerunājot jau par to, ka vēsturiskās saiknes nevar saraut un ģeopolitikas likumus nav iespējams ignorēt.
Krievija atjauno savu vēsturisko telpu, kas sarukusi pēc PSRS sabrukuma. Šo procesu var apturēt, vienīgi sagraujot tagadējo Krieviju – Krievijas Federāciju, salaužot krievu civilizācijas mugurkaulu. Tomēr tas nenotiks, tātad integrācija ir neatvairāma.
Vai neatkarīgajām republikām vajadzētu no tās baidīties? Nē, jo Krievija nevienu neplāno "aprīt", neviens netiks pievienots ar varu – visu paveiks dabiskā notikumu, vēstures gaita. Krievija tikai apņēmīgi un konsekventi vēros, lai centrtieces tendencēm nekaitētu ģeopolitiskie pretinieki (turklāt kopīgie pretinieki).
To vēlreiz apstiprina integrācijas procesi ar Baltkrieviju. Reintegrācija paātrinājās, kad Baltkrievija sajuta draudus suverenitātei – ne no Krievijas, bet gan no Rietumu puses, kas izlēma likt lietā iekšpolitiskās grūtības. Pirms gada daudzi pareģoja Lukašenko sakāvi, teju vai Baltkrievijas aiziešanu uz Rietumiem un ieteica Krievijai vienkārši "pievākt Baltkrieviju" – tā būtu vienīgā pareizā atbildes reakcija. Tātad pievienot valsti Krievijai ar varu. Taču tā nav Krievijas metode, jo pastāv Sabiedrotā valsts, pastāv realitātē, ne uz papīra.
Krievija un Baltkrievija ir vienotas valsts daļas. Jā, tajā nav prezidenta un vienotas valūtas, tomēr ir vēsturiskās un garīgās vienotības apziņa, ir militāra savienība un kopīga (lai arī līdz galam neizveidota) ekonomiskā telpa. Un ir ne tikai kopīga vēlme turpināt tuvināšanos – ir dziļa sapratne par to, ka krievi un baltkrievi vienmēr būs kopā un neviens nespēs viņus šķirt.
Bet kā tad ar politisko integrāciju? Vai ar to viss beigsies? Jā, tā būs, tikai termiņiem tagad nav principiālas nozīmes. Lukašenko ļoti trāpīgi uzsvēra:
"Ja mums būs vajadzīga vēl ciešāka militārā, politiskā, vai, ņemsim citu virzienu, – ekonomiskā integrācija, mēs to paveiksim vienā mirklī, tiklīdz izjutīsim mūsu cilvēku vēlmi Baltkrievijā un Krievijā. (..) Mēs nekavēsimies."
Tas ir ne tikai brīdinājums Rietumiem par to, ka jebkādi plāni atraut Baltkrieviju no Krievijas ir lemti sakāvei, bet arī konstatācija: abu valstu attiecības ir atkarīgas tikai no viņiem pašiem, ne no kā cita. Jā Baltkrievija ir Krievijas vēsturiskā daļa, baltkrievu tauta – krievu tautas neatņemama daļa kopā ar lielkrieviem un mazkrieviem. Tomēr pagātnes kļūdas – PSRS sabrukums – jālabo prātīgi, ņemot vērā notikumus pēc 1991. gada. Šajā aspektā Baltkrievija ir Lukašenko. Viņš vada republiku 27 gadus no 30 pēcpadomju gadiem un radījis tās valstiskumu. Lukašenko valdības laikā nevar būt ne runas par vienkāršu Baltkrievijas iekļaušanu Krievijas sastāvā. Ne tāpēc, ka viņš būtu ienaidnieks Krievijai vai krievu tautai, bet gan tāpēc, ka viņš ir patstāvīgs valsts darbinieks. Jau 90. gadu vidū, kad daudzi gaidīja arī Krievijas Federācijas sabrukumu, Lukašenko iniciēja Sabiedrotās valsts izveidi, tātad viņš vienmēr atbalstījis vienotību. Abu valstu tālāka integrācija ir neizbēgama, tomēr pilnīga saplūšana nav vajadzīga ne Baltkrievijai, ne Krievijai.
Ne tikai tāpēc, ka vispirms jāpārvar viss ekonomiskās integrācijas ceļš (militārā jau pastāv), bet arī tāpēc, ka jāparāda piemērs citām bijušajām padomju republikām, pārsvarā - no EES. Jāparāda, ka Krievija ciena to iedzīvotāju intereses, ka tas ir izdevīgi viņiem pašiem, jāparāda vietējai elitei, ka Kremlis neplāno ne gāzt to, ne komandēt. Radot jauno savienību, tiks ņemtas vērā gan PSRS, gan ES tapšanas kļūdas, tātad neviens neuzspiedīs svešu ideoloģiju un svešas dzīves normas.
Pie tam vajag arī stingri aizsargāt savas intereses (ieskaitot arī šajās republikās dzīvojošo krievu tiesības) un savu ietekmi šajās valstīs, cita starpā arī no trešo spēku – gan no Rietumu, gan Austrumu puses – iejaukšanās. Pats no sevis nekas nevar reintegrēties, neskatoties pat uz vēsturiskās un ģeopolitiskās pievilkšanas likumiem. Viss ir atkarīgs no Krievijas – no valsts prasmīgās un konsekventās spēles pēcpadomju telpā. Krievijas acīs tā nav tikai ģeopoliska spēle, pat ne nacionālās drošības jautājums – tas ir krievu tautas un lielās civilizācijas nākotnes jautājums.