Japāna Otrajā pasaules karā: bioloģiskais karš un necilvēcīgi eksperimenti

Turpināsim stāstu par vienības Nr. 731 darbu Harbinā. Tās locekļi nodarbojās ar bioloģiskajiem ieročiem un medicīniskajiem eksperimentiem. Vienības darba metodes noskaidrojās pēckara izmeklēšanā. Par tām pastāstīsim sīkāk. Par vienības vēsturi, saformēšanu un darbības virzieniem stāstījām iepriekš.

Tiem, kam bioloģija nav tuva, paskaidrosim, kas tas ir. Vivisekcija ir dzīva organisma ķirurģiskas operācijas ar mērķi pētīt organisma funkcijas. Daudzās valstīs pieņemti likumi, kas paredz: dzīvnieku vivisekcijā jāizmanto pretsāpju līdzekļi. Eksperimentētāji no vienības Nr. 731 vivisecēja dzīvus cilvēkus. Daudzos gadījumos – bez anestēzijas.

Parasti operācijas beidzās ar upura nāvi. Vivisekcijas notika, kad ieslodzītie bija inficēti ar dažādām slimībām. Pētnieki veica invazīvas operācijas, izgrieza orgānus, lai pētītu, kā slimības ietekmē organismu. Tika aktīvi pētīts asins zudums ievainojumu laikā. Šiem nolūkiem izmēģinājumu objektiem amputēja ekstremitātes. Dažkārt tās no jauna stiprināja pie pretējām ķermeņa pusēm. Dažiem ieslodzītajiem tika izgriezts kuņģis, bet barības vads pievienots zarnu traktam. Upuriem izņēma atsevišķus orgānus: smadzenes, plaušas, aktas. Pēc kara Imperatora armijas ķirurgs Kens Juasa stāstīja, ka dzīvu cilvēku vivisekcija bija plaši izplatīta arī citviet. Viņš vērtēja, ka vismaz 1000 japāņu karavīri piedalījušies šajā praksē kontinentālās Ķīnas teritorijā.

Vienība Nr. 731 un ar to saistītās vienības (vienība Nr. 1644 un vienība Nr. 100) aktīvi izstrādāja un eksperimentēja ar bioloģiskajiem ieročiem. "Izmēģinājumu poligonam" tika izraudzītas apdzīvotas vietas Ķīnā. Tika plānots izmantot bioloģiskos ieročus PSRS Tālo Austrumu pilsētu un pat ASV teritorijas inficēšanai. Piemēram, Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos tika plānots izmantot mēri uzbrukumam Sandjego, Kalifornijā (operācija "Ziedoša sakura naktī"), tomēr Japāna kapitulēja piecas nedēļas pirms ieplānotā termiņa.

1940. un 1941. gadā lidmašīnas nometa pār Ninbo un Čandes pilsētām ar buboņu mēri inficētas blusas. Tās izaudzēja vienībā Nr. 731. Uzbrukumu rezultātā saslima un gāja bojā desmitiem tūkstošu cilvēku. Ekspedīcijā uz Nankinu karavīri inficēja ar vēdertīfa un paratīfa ierosinātājiem akas, purvus, mājas un pārtiku. Drīz pēc epidēmijas sākuma "pētnieki" ar sajūsmu atzīmēja, cik "efektīvi" ir paratīfa patogēni. Kopumā bija īstenoti vismaz 12 lieli bioloģisko ieroču izmēģinājumi, vismaz 11 Ķīnas pilsētas saskārās ar bioloģiskajiem aģentiem.

Lai izpētītu bioloģisko ieroču ietekmi, vienībā Nr. 731 cilvēkus inficēja ar buboņu mēri, holeru, bakām, botulismu, dizentēriju, vēdertīfu un citām slimībām. Pētnieki radīja baktērijas un meklēja to piegādes metodes. Vienības inkubatori varēja saražot 45 kilogramus buboņu mēra baktēriju 3-4 nedēļu laikā. Ar bakterioloģiskajām bumbām radās neliela problēma: parastais metāla korpuss prasīja lielu spridzekļa apjomu. Augstās temperatūras dēļ mēra blusas gāja bojā sprādzienā, metāla šķembas atstāja "pierādījumus". 1939. gadā Siro Isi izdomāja ražot bumbu korpusu no keramikas, kas uzsprāga zemākas temperatūras apstākļos un saira, neatstājot pēdas. Bakteriālā masa netika bojāta. "Isi bumbu" izmēģināšanai gūstekņus laukā piesēja pie koka mietiem nelielā attālumā vienu no otra. Pēc tam nometa bumbas un pārbaudīja mēra blusu "darbības rādiusu".

Pētījumi neaprobežojās ar bioloģiskajiem ieročiem vien. Izmēģināja arī citus. Upurus piesēja pie mietiem un izmantoja kā mērķi granātām, liesmu metējiem, izmēģināja ķīmiskās bumbas, durkļus un nažus.

Karš ar PSRS paredzēja darbības zemas temperatūras apstākļos. Japāņi to saprata, tāpēc viens no vienības Nr. 731 uzdevumiem bija apsaldējumu pētīšana. Viens no komandas locekļiem Hisato Jošimura eksperimentos pārbaudīja zemas temperatūras ietekmi. Gūstekņus izveda aukstumā, iegremdēja viņu ekstremitātes ūdenī, gaidīja, līdz tās sasals. Ar nūju dauzot apsaldētās zonas, skaņa atgādināja sitienus pa dēli. Pēc tam ledu novāca un apsaldētās zonas pakļāva dažādām procedūrām – aplēja ar ūdeni, dedzināja utt.

Vienības locekļi organizēja vardarbīgus dzimumaktus starp inficētiem un neinficētiem ieslodzītajiem. Pretošanās gadījumā vainīgos nošāva. Eksperimentatorus interesēja, kā tiek nodots sifiliss un citas venēriskas slimības. Pēc inficēšanās upurus vivisecēja, lai novērotu iekšējos un ārējos orgānus dažādos slimības posmos. Ar īpašu uzmanību pētnieki centās noteikt, kā ilgstošāki inficēšanās periodi ietekmē ārstēšanās efektivitāti.

Habarovskas procesa dati liecina, ka eksperimentos nometnē gājuši bojā vismaz 3000 cilvēki. Daži autori vērtē, ka miruši vismaz 10 tūkstoši cilvēku. Zināmi tikai daži bojāgājušo vārdi. Vienības bijušie darbinieki atzinās, ka viņu vidū bija gandrīz 70% ķīniešu, 30% - krievu (viņiem pieskaitīti visi cilvēki no PSRS), nedaudzi korejieši un mongoļi. Jāpiebilst, ka lielais krievu skaits skaidrojams vienkārši: Hārbiju 1989. gadā nodibināja krievu celtnieki kā Mandžūrijas maģistrāles dzelzceļa staciju. Pilsoņu kara gados tur patvērās bēgļi. Daži Imperatora armijas sagūstītie kareivji apgalvoja, ka starp upuriem bijuši arī amerikāņi, briti un francūži.

Ziņu par necilvēcīgo eksperimentu lietderīgiem rezultātiem nav daudz: lielākā daļa materiālu pēc kara nonāca ASV armijas rokās. Dokumenti par vienību Nr. 731 glabājas Pentagonā, Vašingtonā un Detrika fortā, Armijas zinātniski pētnieciskā institūta galvenajā mītnē.

Nopratināšanā Siro īsi un izvairīgi (lai parādītu savu lietderību) aprakstīja pētījumus bakterioloģijas un epidēmiju profilakses pētījumu jomā. Viņš norādīja, ka pētījumos:

Pēc kara amerikāņi uzskatīja, ka uz cilvēkiem veiktajos eksperimentos saņemtajiem datiem nav nozīmes amerikāņu bioloģisko ieroču un medicīnas izstrādē. Atskaitēs tos uzskatīja par rupjiem un neefektīviem. Par to sīkāk stāstīts darbā "A short History of Biological Warfare: From Pre-History to the 21st Century".

Daži uzskata, ka Siro Isi pēc kara palīdzēja amerikāņiem izstrādāt zāles pret veneriskām slimībām un pat piedalījās bakterioloģisko ieoču pielietošanā Korejas karā, taču šodien nav iespējams šo informāciju apstiprināt.

1945. gada augustā Japāna nolēma likvidēt visus ar vienību Nr. 731 saistītos pierādījumus. Tika iznīcināti dokumenti, noslepkavoti gūstekņi. Vienības locekļi saņēma pavēli nesazināties savā starpā un indes ampulu, ko ieņemt aresta vai gūsta gadījumā. Daļa vienības nonāca Sarkanās armijas gūstā, citus saņēma ASV. Siro Isi ASV pamanījās vienoties par brīvību apmaiņā pret pētījumos saņemto informāciju. PSRS pieprasīja izdot viņiem visus vienības locekļus, taču ASV prasību noraidīja. 1949. gada 25. decembrī Habarovskā tika tiesāti 12 vienības dalībnieki. Visi bija atzīti par vainīgiem kara noziegumos, viņiem tika piespriesta brīvības atņemšana uz laiku no 2 līdz 25 gadiem. Tomēr jau 1956. gadā viņus amnestēja un nosūtīja uz dzimteni.

Pēc kara daudzi vienības locekļi kļuva par ārstiem, saņēma zinātniskās pakāpes. Daži atvēra savas klīnikas un dzemdību namus. Masadzi Kitano, vienības vadītājs, 1950. gadā nodibināja kompāniju "Green Cross" – vienu no vadošajām farmaceitiskajām kompānijām Japānā XX gs. otrajā pusē.

Siro Isi pēc kara bieži apmeklēja ASV Aizsardzības ministrijas zinātniski pētniecisko biomedicīnas struktūru Detrika fortā. Iespējams, viņš piedalījās jaunos bioloģiskajos pētījumos vai palīdzēja ar padomu. Pēc 1947. gada viņa atrašanās vieta nav zināma. Siro mira 1959. gadā no kakla vēža.

Japānas lēmums likt lietā bioloģiskos ieročus karā pret Ķīnu daļēji lika pieņemt Konvenciju par bakterioloģisko (bioloģisko) un toksisko ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzglabāšanas aizliegšanu un to iznīcināšanu. Tā stājās spēkā 1975. gada 26. martā – pirmais starptautiskais dokuments, kas aizliedz veselu bruņojuma klasi. Patlaban konvenciju parakstījušas 163 valstis. Mūsdienās nav nekādu apstiprinātu datu par bioloģisko ieroču izstrādi, tomēr periodiski klīst dažādas baumas. Jebkurā gadījumā, neviena konvencija nevar garantēt absolūtu drošību, un nākas paļauties uz cilvēku godaprātu.

Raksta sagatavošanai izmantoti materiāli no portāla habr.ru un citi atklāti pieejami avoti.