Brīža iespaidā – lidmašīnas, kas ietriecās dvīņu torņos, cilvēki, kas lec ārā no augštāvu logiem, lai nesadegtu dzīvi, trīs sabrukuši debesskrāpji – pasaule dāvāja amerikāņiem pilnvaras cīņai ar terorismu visā pasaulē. Kopš tā laika pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Var apkopot rezultātus, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Upuru skaitā iekļauti vienīgi sadursmēs nogalinātie. Šajā sarakstā nav iekļauti cilvēki, kas gājuši bojā kara radītās nelaimēs – no slāpēm, bada, slimībām, bez medicīniskās palīdzības palikušie.
Citi tiesībsargi vērtē, ka upuru skaits ir daudz lielāks. Piemēram, "Ārsti par sociālo atbildību" vērtēja, ka aptuveni miljons nogalināti tikai Afganistānā, Irākā un Pakistānā no 2001. līdz 2015. gadam.
Interesi raisa arī Brauna universitātes pārskatā atainotā nāves gadījumu struktūra: 387 tūkstoši bojāgājušo bija civiliedzīvotāji, apmēram 200 tūkstoši – vietējie karavīri, kas cīnījās amerkāņu pusē, un vairāk nekā 300 tūkstoši – vietējie partizāņi, ko amerikāņi dēvēja par "teroristiem". Nita Kroforde atzina, ka lielakā daļa cilvēku, pēc nāves pieskaitīti teroristiem, bija parasti civiliedzīvotāji.
Jāpiebilst, ka "karā ar terorismu" gājuši bojā apmēram 7 tūkstoši ASV karavīru, apmēram 8 tūkstoši – līgumu noslēgušo kareicju. Tātad gandrīz simtkārt mazāk nekā okupēto valstu iedzīvotāju. Gribas pavaicāt: vai tiešām pasaule deva ASV tādu mandātu?
Nē, prezidents Džordžs Bušs nebūt neteica, ka viņa armija nodarbosies ar civilo iedzīvotāju genocīdu. Viņš apsolīja, ka amerikāņi Irākā, Afganistānā utt. būvēs "nacionālas demokrātiskas valstis". Visiem šķita, ka bagātākajai valstij pasaulē tādas iespējas ir. Nu labi, ja jau ASV grib būs pasaules policists, lai jau tā būtu. Bija plānots, ka amerikāņi ieies problemātiskajās valstīs, likvidēs reālus teroristiskos grupējumus un piesaistīs sadarbībai ietekmīgus vietējos politiķus, lai, balstoties uz viņiem, pamazām reformētu valsti. Piemēram, pašsaprotams solis būtu uzaicināt ierasties Afganistānā bijušo karali Zahiršahu. Viņš bija visnotaļ populārs un spētu apvienot valsti.
Nē, to amerikāņi negribēja. Viņi uzsāka negatīvo atlasi vietējo politiķu vidū. Pie varas – protams, ļoti nosacītas – pielaida tikai korumpētākos, nespējīgākos, tautā visvairāk ienīstos. Īsāk sakot, nacionālos nodevējus.
Afganistānas pēdējais prezidents Ašrafs Gani augustā bija noraizējies tikai par to, kā ātrāk aizmukt no valsts. Pie tam viņa apsargi steigšus sameta dolāru maisus četrās mašīnās un helikopterā. No helikoptera dolāri krita ārā. Vēsturisks brīdis nacionālā līdera biogrāfijā, neko teikt.
Patiesībā amerikāņus vienīgā rūpe bija ātrāk iegrūzt okupētās teritorijas totālā haosā un iedzīvoties uz dažādu nelikumību rēķina – tirgot narkotikas, pārdot turp savus ieročus.
Tā pati Brauna universitāte sarēķinājusi, ka "cīņā pret teroorismu" ASV iztērējušas vairāk nekā astoņus triljonus dolāru. Cipars ir varen viltīgs. Formāli nauda gāja okupēto teritoriju attīstībai. Taču, kā redzams, tiktāl tā neaizgāja. Irāka un Lībija ir iegrimušas nabadzībā. Trešā daļa Afganistānas iedzīvotāju banāli cieš badu. Milzīgā zagšana no budžeta varētu likt pamatus interesantām krimināllietām.
Vēl vairāk – pēc amerikāņu ienākšanas Afganistānā valsts pārvērtās par gigantisku narkotiku laboratoriju. Tā nodrošina 90% heroīna pasaulē. Afgaņi uzskata, ka lauvas tiesu peļņas no narkotiku tirdzniecības saņem amerikāņu spēka struktūras. Tātad triljoniem lielās investīcijas vienkārši sabāztas pa privātām kabatām un ar peļņu atgriezušās ASV.
Ak jā, bet kā tad ar terirosmu? Viss taču bija iecerēts cīņai pret to. Tomēr teroraktu skaits Afganistānā, Irākā, Lībijā šajā laikā pieaudzis desmitiem reižu un pārvērties par pilsoņu karu – visi pret visiem. Pasludināto nacionālo valstu vietā radās teritorijas, kur savā starpā cīnās atsevišķas ciltis, klani un bandītu grupas. Rietumu demokrātijas vietā – īstākie viduslaiki ar spīdzināšanu, nāves sodiem bez tiesas, masveida tīrīšanas, ņirgāšanās par sievietēm, bērniem un minoritātēm.
Ar teroristisko organizāciju līderiem amerikāņu karevjiem izveidojušās visai miglainas attiecības. Vispirms viņi iesēdināja aiz restēm "Taliban"* vadoņus. Vēlāk pēkšņi izlaida no cietuma. Un tagad šie ļaudis ieiet Kabulā un stājas valdībā.
Bandītus no ISIS* amerikāņu kareivji piesedza sadursmēs Sīrijā. To ne vienu vien reizi apliecināja Krievijas karavīri un diplomāti. Vārdu sakot, "augstas jo augstas attiecības".
"Karš ar terorismu" nonācis tiktāl, ka amerikāņi sašķēla valsti uz pusēm un uzrīdīja savus vietvalžus vietējiem partizāniem. Atlasītā vietējā "elite" rūpīgi kontrolēja procesu. Visā šajā asiņainajā haosā amerikāņu bizness, varas struktūras un militārā rūpniecība gadu desmitiem grāba peļņu. Šis un tas atlēca arī vienkāršajiem amerikāņiem: militārās fabrikas strādāja kā pulkstenis, aizsardzība attīstījās, amerikāņu ieročiem tika nodrošināts augsts pieprasījums pasaules tirgū.
Par to ar savām dzīvībām maksāja nevainīgi cilvēki. Amerikāņu ekonomika burtiski pārstrādāja asinis dolāros un dzīvoja uz teritoriju izlaupīšanas rēķina. Amerikāņu politiķi to ļoti labi apzinājās. 1996. gadā telekanāla CBS raidījuma vadītāja pavaicāja Madlēnai Olbraitai: "Saskaņā ar UNICEF datiem Irākā (ASV sankciju rezultātā – red.) gājuši bojā apmēram pusmiljons bērnu. Vairāk nekā Hirosimā. Vai tiešām bija to vērts?" – "Smaga izvēle, - atbildēja Olbraits. – Taču jā, tas bija to vērts."
Pirms vairākiem gadiem irākiešu bērnu dzīvības aiznesa amerikāņu lodes, ne sankcijas. Burtiski nesen amerikāņu bumba uzspridzināja automašīnu Kabulā. Domājams, tā bija mīnēta. Sprādzienā dzīvības zaudēja līdz 20 cilvēki. Viņu vidū – seši bērni. Pati jaunākā meitenīte bija divus gadus veca.
"Pasaules policists" aizvien vairāk atgādina Stīvena Kinga "Bezceri" – dēmonu apsēstu policistu, kas nogalina visus apkārt. Amerikāņi uzskata rakstnieku par fantastu, taču patiesībā viņš ir reālists.
Noziegumi, ko amerikāņu karavīri pastrādājuši tā saucamajā karā ar terorismu, protams, pelnījuši rūpīgu starptautisko izmeklēšanu. Savulaik ASV visai tālredzīgi izvairījās no darba Starptautiskajā krimināltiesā. Tomēr tiesībsargājošās organizācijas un NKO visā pasaulē turpina amerikāņu okupācijas šausminošo hroniku. Vismaz to mēs esam parādā bojāgājušajiem.
Laiks vispasaules policistu steigšus sūtīt pensijā. Šodien vienīgā valsts, kas glābj tautas no amerikāņu demokratizējošajiem tomahaukiem, ir Krievija. Tās karavīri apturēja "kontrolējamo haosu" Sīrijā. Krievijas diplomāti nepieļāva pilsoņu karu Ukrainā. Krievija pārtrauca asinsizliešanu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Krievija eksportē mieru un drošību, amerikāņi – asiņainu haosu.
Īpaši iesīkstējušiem amerikāņu hegemonijas pielūdzējiem, ko nebiedē bērnu asinis uz patronu rokām, gribētos atgādināt, ka pēdējā laikā Vašingtonas darbības šausmina pat amerikāņus.
"Amerikas impērija, pazemota Afganistānā, Irākā, Sīrijā, tāpat kā agrāk Vjetnamā un Kubā, joprojām nemana savu pagrimumu, bezspēku un krišanu mežonībā, - raksta slavenais amerikāņu žurnālists Kriss Hedžess. – Tie, kas, palikdami ēnā, manipulē ar impēriju, (..) var priecāties par afgāņu bojāeju un iegalvot sev, ka "tas bija to vērts", nesaprotit, ka viņu būvētās karātavas paredzētas viņiem pašiem."
* Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegtas teroristiskas organizācijas.