RĪGA, 6. septembris — Sputnik. Likumprojekts, kas 10 gadu laikā paredz ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonu eiro kompensāciju par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem, radījis diskusiju vilni latviešu medikos. Viedokli par to sarunā ar NRA nolēma paust arī Aleksandrs Kiršteins no Nacionālās apvienības.
Viņa ieskatā pati jautājuma nostādne – holokausta laikā zaudētais īpašums – maldina, jo tobrīd visu vērtīgāko jau esot atņēmuši "padomju okupanti".
Vēl jānoskaidro, kurš kuram parādā!
Pēc politiķa domām, pats likumprojekts koalīcijas padomē nav apspriests, turklāt tā iniciators Mārtiņš Bondars komisijas sēdē iesniedzis pilnīgi negatavu un kļūdainu dokumentu.
Jau likumprojekta pirmajā rindkopā bija rakstīts, ka Latvijas okupācijas laikā tika īstenota īpašuma nacionalizācija, nenorādot, ka tā bija padomju okupācija, stāsta politiķis. Tas esot darīts apzināti, jo Terēzinas deklarācija paredz kompensēt tikai nacistu atņemtās kultūras vērtības un nekustamos īpašumus.
Traģiskākais, ka viss, kas šajā deklarācijā minēts par ebrejiem, attiecas arī uz latviešiem un citām Latvijas etniskajām grupām, raizējās Kiršteins, tomēr viņiem par atņemtajiem lopiem, lauksaimniecības tehniku, izsūtīšanu un bojāeju Sibīrijā nekādas kompensācijas nepienākas.
Kas maksās par izlaupītajiem dzīvokļiem, dārglietām un mākslas priekšmetiem turīgajiem latviešiem, kurus izcēla no gultām un salādēja lopu vagonos, taujā Kiršteins?
Vienlaikus Latvijas valsts jau katru gadu finansē ebreju izglītības, veselības iestādes un muzejus. Saeimas komisijas sēdē netika sniegta atbilde uz svarīgiem jautājumiem, piemēram, par to, cik lielas ir bijušas Vācijas izmaksātās kompensācijas un cik daudz tās ir saņēmuši ebreji Latvijā? Nav saprotams, kāds tām sakars ar Latvijas ebreju īpašumu...
Deputāts uzstāj: ja jau atdod īpašumus, tad visiem, arī poļiem, krieviem, lietuviešiem. Piemēram, no Latvijas aizbrauca ap 50 000 vācbaltiešu. Latvijas bankās palika vācbaltiem piederošie 30 miljoni latu, un viņi nesaņēma nekādu atlīdzību par saviem īpašumiem, kad bija spiesti emigrēt arī otrajā vilnī jau padomju okupācijas laikā. Viņiem katram atļāva paņemt tikai 50 latus, pārējo naudu konfiscēja. Vācu draudzei tika atņemta Doma baznīca, 1935. gadā tika slēgtas vāciskās Rīgas tirgotāju apvienības. Jāmaksā visiem, vai nevienam!
Pēc Kiršteina vārdiem, 90. gadu sākumā pieņemtais liberālais likums par īpašumu atdošanu ļāva tos atgūt katram no Krievijas atbraukušajam "mantiniekam", kurš pamatoja savu vēlmi kaut ko mantot, uzrādot uz rūtiņu papīra lapas uzrakstītu tekstiņu, sak, "ķoķa Klava napisala, što jejo ģeduška bil sobstveņņikom pjaķietažnova doma na uļice Stabu" (tante Klava uzrakstīja, ka viņas vecaistēvs bija piecstāvu nama īpašnieks uz Stabu ielas - krievu val.).
Noslēgumam žurnāliste Elita Veidemani citēja advokātu Andri Grūtupu: "Ir cilvēki, kas nemitīgi runā par latviešu vainu holokaustā. Es, protams, nenoliedzu, ka bija saujiņa latviešu, kas saistīti ar holokaustu, taču tādā gadījumā mums kārtīgi jāskatās taisnībai acīs, un es runāju par 1941. gada 14. jūnija deportācijām, kas, kā zināms, notika pirms kara un pirms holokausta. Toreiz neproporcionāli daudz ebreju piedalījās latviešu izsūtīšanā. Kreisās propagandas apdullināti, daudzi no ebrejiem stājās strādnieku gvardē, darbojās dažādās represīvās institūcijās, čekā, milicijā. Un tie ir nepilni 10 000 ebreju. Starp izsūtītajiem arī bija kāds tūkstotis ebreju, tas nozīmē, ka ebreji represēja arī savējos. Varbūt tagad mums parēķināt savus zaudējumus un pieprasīt Izraēlai vai ASV ebreju kopienai tos samaksāt?"