Vispirms ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins, runājot par amerikāņu spēku izvešanu no Afganistānas, paziņoja, ka "tradicionālie kari ir novājinājuši Ameriku, un to ēra ir beigusies", bet pēc tam arī prezidents paskaidroja: "Pāršķirot lapu mūsu ārpolitikā, ko mūsu valsts īstenojusi pēdējos 20 gadus, mums ir jāapgūst pieļautās kļūdas. (..) Lēmums Afganistānas jautājumā skar ne tikai Afganistānu. Runa ir par to, ka beidzas lielu militāro operāciju ēra ar mērķi pārtaisīt citas valstis. (..) Atteikšanās no šī pasaules uzskata un vērienīgas bruņoto spēku izvēršanas padarīs mūs spēcīgākus, efektīvākus un drošākus mājās," portālā RIA Novosti pastāstīja Pjotrs Akopovs.
Neveiksmi Afganistānā Baidens pamatoja ar to, ka "mēs īstenojām kontrteroristisku operāciju ar mērķi cīnīties ar teroristiem un pārtraukt uzbrukumus. Taču tā pārvērtās par nācijas pārbūvi, par centieniem radīt demokrātisku, saliedētu un vienotu Afganistānu, kas nekad nav darīts šīs valsts gadsimtiem ilgajā vēsturē."
Vārdu sakot, mēs esam ķērušies pie neizpildāma uzdevuma, gribējām civilizēt mežonīgu tautu, kalnu dēlus, nekas neiznāca, tāpēc mēs to vairs nedarīsim. Mēs tik un tā esam labāki, progresīvāki, izcilāki un stiprāki par visiem, bet tagad mēs nesūtīsim karaspēkus ārvalstu valdību gāšanai.
Vai tiešām Amerika atteiksies no ārvalstu militārajām intervencēm? Vai tiešām pasaule var mazliet uzelpot kaut vai šajā jautājumā?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms vajag vienoties, par kādu Ameriku īsti ir runa – par Savienotajām Amerikas Valstīm vai par Rietumu pasaules līderi, kas popularizē atlantisko globalizācijas projektu? Par nacionālo valsti vai pārnacionālu spēku, kas būvē tam izdevīgu pasaules kārtību uz "universālu liberālu principu" pamata? Vai nacionālā valsts ASV vispār vēl pastāv? Trampa gāšana pierāda pretējo, citādi nebūtu tik rupji un atklāti mīdītas kājām nacionālās intereses un amerikāņu tautas tiesības. ASV jau sen atrodas pati savas globālistiskās elites gūstā, un tā nedomā ne atkāpties, ne atteikties no globāliem mērķiem. Kas īsti notiek? Vai Baidens melo?
Nē, viņš atklāj savu viedokli: ASV patlaban patiešām nav vajadzīgas globālas intervences. Tātad fiziski viņi var sagraut un okupēt lielāko daļu pasaules valstu, tikai kāda tam jēga? Amerika taču gribēja tikai kontrolēt pasauli, bet gan radīt "pareizu" pasaules kārtību, kas balstītos uz tām pašām liberālajām vērtībām. Proti, tai bija vajadzīga ideoloģiska kontrole pār pasauli, ko, protams, atbalsta militāra kontrole (nevis okupācija, bet par jebkuru pretinieku un koalīciju lielāks pārspēks) un finansiāli ekonomiskā kontrole.
Parastajā ģeopolitiskajā cīņā amerikāņi gribēja izcīnīt uzvaru vispārākajā līmenī, taču galu galā sākās sakāve jau "vienkāršas" ģeopolitikas līmenī. Kāpēc globālistiskajām ASV bija vajadzīga Irākas un Afganistānas okupācija? Cīņai ar teroru, naftas un heroīna kontrolei? Nē, tās gribēja pārveidot Lielos Tuvos Austrumus, lai savaldītu Rietumiem naidīgos procesus islāma pasaulē, galu galā – lai gūtu kontroli pār Eirāziju. Kas iznācis militāro intervenču rezultātā? Sekas ir absolūti pretējas: aug naids pret Ameriku islāma pasaulē, vilšanās par ASV uzticamību to sabiedroto vidū (tā sākās nevis pēc bēgšanas no Afganistānas, bet gan gandrīz desmit gadus agrāk). Taču Amerika ne tikai pavājinājusi savas pozīcijas vispasaules līmenī – tā ir novājināta un sašķelta iekšienē. Tādos apstākļos nav ne runas par pasaules hegemoniju – nāksies atkāpties savās alās un dziedēt brūces.
Patiesībā to piedāvāja Tramps, tikai viņam nebija nekādas saiknes ar ASV globālo misiju, globālismu un atlantismu. Viņš patiešām gribēja atjaunot un nostiprināt ASV. Tikai ne tāpēc, lai vēlāk varētu ar jauniem spēkiem atsākt Bābeles torņa būvdarbus. Nē, Tramps pasauli uzskata par dažādu spēka centru, lielvalstu-civilizāciju cīņas lauku, bet "Vašingtonas purvs" to uzskata par amerikāņu virskundzībai paredzētu teritoriju.
Tāds mesiānisms, doma, ka "esam Dieva izraudzīta tauta" amerikāņu elitei (tā veidojusies no angļu protestantiem – kvēkeriem) raksturīga ilgu laiku, taču vien XX gadsimtā ASV ieguva atbilstošas iespējas un atlantiskās virskundzības projekta īstenošanas procesā atspieda otrajā plānā Eiropu.
Starp citu, okupētajā Eiropā, pārsvarā – Vācijā, ASV formāli rīkojās kā Afganistānā – būvēja pareizu, demokrātisku valsti. Tāpat viņi rīkojās Japānā, un guva pat zināmus panākumus. Vismaz tā viņiem šķiet tagad, kad Tokija cieši piesaistīta Vašingtonai ar militāro savienību un bāzi Okinavā.
Bet tās tak nav salīdzināmas lietas, - tiesiskas valsts veidošana Vācijā un Afganistānā? Vācijā vajadzēja tikai palīdzēt atjaunot agrāku, bet Afganistānā – uzspiest svešu, nepiederošu? Nu, kā nu uz to skatās. Pareizāk sakot, ja uzskatīsim šariātu un islāma sabiedrību par nepareizu un prettiesisku – Afganistānai taču bija savs tiesiskas valsts modelis, tikai citplanētiešus – ak, piedodiet, amerikāņus – tā absolūti neinteresēja.
Viņus biedēja ne tikai šariāts, viņi bloķēja pat lēmumu par karaļa Zahira Šaha (gāzts 1973. gadā) atgriešanos tronī, ko 2002. gadā gribēja pieņemt afgāņu cilšu padome Loia Džirga, patiesā tautas balss.
Vai amerikāņi gribēja demokrātiskas vēlēšanas? Nē, viņi neko nesaprata no afgāņu sabiedrības, un tās problēmas viņus neinteresē.
Bija mesiāniska ticība iespējai būvēt Dieva valstību zemes virsū, piedevām uzspiežot vienas civilizācijas normas un dzīvesveidu otrai, ieviest svešus noteikumus jebkurā pasaules vietā? Jā, arī tas. Bet pats galvenais – nebeidzams nicinājums pret vietējiem, ko viņi uzskatīja par mežoņiem. Proti, viss, kas raksturoja anglosakšu "baltā cilvēka nastu" visos kolonizācijas gadsimtos visās pasaules malās.
Tātad tagad Amerika atsakās no tādas attieksmes?
Protams, ne? Tā atsakās no "lielām kara operācijām ar mērķi pārtaisīt citas valstis". Runa nav par to, ka "vidējas militāras operācijas" ir pieļaujamas. Nemainās galvenais: gan attieksme pret visiem svešiniekiem, gan galvenais mērķis – globāla virskundzība, pārtaisot visu pasauli pēc sava plāna. Tas taču nekas, ka bez militāriem līdzekļiem? Ar politiskiem, ideoloģiskiem, finansiāliem, kultūras, psiholoģiskajiem instrumentiem (ar militāra spiediena atbalstu) var nodarīt pretiniekam milzīgu kaitējumu vai pat iegūt kontroli pār to.
Tātad Amerika atvadās, taču nekur prom neiet, vismaz līdz brīdim, kad tā atkal kļūs (vai būs spiesta kļūt) par nacionālu valsti. Nu, vai divām valstīm.