Jau toreiz padomju republikas vadītāji, liekulīgi apliecinot, ka apņēmušies veidot mūsdienīgu valsti uz pilsonības principa, nostājās uz etniski tīras himēras formēšanas ceļa. Šī izvēle lika pamatus visām tālākajām problēmām.
Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas, kas nekavējoties ieviesa pret vietējām krievu kopienām vērsto nepilsonības institūtu, ukraiņu nacionālisti pastāvīgi palielināja spiedienu, konstatēja politologs Rostislavs Iščenko.
Tāpēc Baltijas valstis, pārdzīvojušas relatīvi vāju politisko krīzi neatkarības pasludināšanas brīdī, spēja bloķēt jebkādas krievu pretestības iespējas.
90. gadu sākumā Krievija bija vāja no politikas viedokļa un nepievilcīga ekonomikā, un liela daļa krievu Baltijā centās par katru cenu integrēties vietējās sabiedrībās. Tie, kam bija pavisam smagi, pārvācās uz Krieviju, jo gandrīz līdz 90. gadu beigām Krievijas likumdošana bija daudz labvēlīgāka imigrācijai. Tā krievu kopiena Baltijas valstīs sašķēlās, pretoties gatavie spēki kļuva par atstumtajiem.
Vispirms – par krieviem
Ukraina izvēlējās citu ceļu. Ilgu laiku krievu tiesības likuma līmenī netika pārkāptas gandrīz nemaz. Notika pakāpeniska ukrainiskošana, ko lielākā daļa iedzīvotāju pat nemanīja. Ilgu laiku tas ļāva saglabāt etnisko pasauli un brīvprātīgi "pārveidot" vietējos krievus par īstiem ukraiņiem.
Taču kopš 2005. gada (Juščenko prezidentūras sākums) valsts sāka likuma līmenī noformēt un īstenot valodu kvotas medijos, kultūrā un mākslā. Amatpersonas sāka neapmierinātību ar to, ka lielākajā daļā pilsētu pārsvarā dzirdama krievu valoda. Sākās pastiprināta izglītības forsēšana. Krievu skolas Kijevā kļuva elitāras, jo to skaits nesasniedza ne desmitu pilsētā, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 4 miljonus (oficiāli – 2,6 miljonus). Ukrainas rietumos izglītība krievu valodā pazuda gandrīz pilnībā. Valsts propaganda sāka pamazām sēja domu: tie, kas sevi uzskata par ukraiņiem (vai dzīvo Ukrainā) un nav spējuši apgūt valodu, ir nepilnīgi.
Lielākā daļa krievvalodīgo runāja ukrainiski, jo mācījās valodu UPSR skolās, vienkārši cilvēki deva priekšroku saziņai dzimtajā valodā, kas ģimenē dzirdēta kopš dzimšanas.
Tomēr krievvalodīgo nepilnvērtības tēze iedarbojās. Cilvēki sāka izvēlēties. Kāds piespieda sevi runāt ukrainiski sadzīvē. Izdodas ne gluži labi, un "patiesie patrioti" cilvēkus, kas ukrainiski runā ar krievu akcentu, tik un tā uzskata par "nicināmajiem moskaļiem". Kāds sāka protestēt.
Valsts joprojām pievilka skrūves ciešāk un noskaņoja pret sevi pat krievvalodīgos maidana aktīvistus, - viņu uzskata, ka ir patentēti ukraiņi, un apvainojās, ka nav novērtēts viņu ieguldījums centienos atgrūst Ukrainu no Maskavas.
Tālāk rīkojās nacionālisti
Rezultātā jau pietiekami raibā ukraiņu etnopolitiskā realitāte ir saplaisājusi vēl vairāk.
Ukrainā dzīvojošie krievi dalās: tie, kas vēlas pārvākties uz Krieviju, un tie, kas sapņo par kaut kādas savienības konstrukcijas atjaunošanu, kuras apstākļos Maskava neiejaucas Ukrainas pārvaldē, izņemot gadījumus, kad vajag kaut ko uzbūvēt vai iedot naudu.
Arī ukraiņi dalās: tie, kas uzskata, ka Ukrainai vajag turpināt eksperimentus ar prezidentiem, līdz atradīsies kāds, kas viņus ievedīs ES un NATO, bet pēc tam visas problēmas atrisināsies pašas no sevis, kā arī tie, kas nevēlas organizēt etnisko autarķiju valstī, ko viņi uzskata par nākotnes "augstākās rases" inkubatoru. Vēl ir aizvainotie krievvalodīgie aktīvisti un "ATO varoņi" – viņi saprot, ka vairs nav krievi, bet arī par ukraiņiem nav kļuvuši.
Kā saprotat, valstī ar tik sarežģītu situāciju ir ļoti tālu līdz stabilitātei. Pie tam stāvokli pasliktina tas, ka no finansiāli politiskiem grupējumiem sastādītā elite ir sašķelta, jo cīņa par ukrainiskošanu novedusi ekonomiku līdz katastrofai.
Ar līdzīgu problēmu saskārusies sabiedrība. Katastrofāla darba vietu trūkuma, reālo algu līmeņa straujas lejupslīdes un vispārēja cenu pieauguma apstākļos vismaz desmit miljoni (saskaņā ar oficiālajiem datiem) pilsoņu pastāvīgi strādā ārvalstīs. Pesimisti runā pat par 15 miljoniem cilvēku, jo reālais iedzīvotāju skaits, pēc optimistiskiem vērtējumiem sastāda 35 miljonus cilvēku, tātad gandrīz katrā ukraiņu ģimenē kāds atrodas ārzemēs.
Es zinu, ka Ukrainā var atrast tūkstošiem ģimeņu, kurās neviens nav aizbraucis peļņā un kas jūtas lieliski. Mēs runājam par vidējiem datiem, jo skaidrs, ja Zeļenska, Kučmas un Timošenko tuviniekiem nav vajadzības doties peļņā (viņi var pat dāvāt palīdzību kādam no ārzemēm). Taču viņu labklājību kompensē lielais ģimeņu skaits, kas pametušas Ukrainu pilnā sastāvā, daudzi – uz visiem laikiem.
Lieta tāda, ka pat Krievijas un Ukrainas dati par ukraiņu pāreju Krievijas pilsonībā atšķiras gandrīz 40 reizes: Krievija piecu gadu laikā piešķīrusi pases gandrīz miljonam Ukrainas pilsoņu (neskaitot Krimu un datus par šo gadu), bet Ukrainai šķiet, ka šajā laikā tā nav zaudējusi ne piecus simtus pilsoņu.
Taču jau 30 gadus tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu saņem arī Ungārijas un Rumānijas pases, poļa kartes (tā dāvā tiesības saņemt Polijas pilsonību paātrināti). Ukraiņi pāriet Itālijas, Portugāles, Lielbritānijas, Vācijas, Austrālijas, Kanādas un ASV pilsonībā.
Tātad pat Ukrainas iestāžu demogrāfiskās situācijas katastrofālais vērtējums ir briesmīgi samazināts. Pat optimistiskākais vērtējums ļauj apgalvot, ka Ukrainas sabiedrība ir atomizēta, sašķelta, tai nav spēku ne atjaunot normālu sabiedrisko dzīvi, ne atjaunot savu valstiskumu.
Tagad bez palīdzības no ārienes neiztikt. Ukrainas krīzi neizdosies pārvarēt uz iekšējo resursu rēķina. Bet ārēja iejaukšanās šobrīd ir maz ticams. Lai arī sabiedrība ir sašķelta, lielākā daļa grupējumu Ukrainas nākotni vērtē relatīvi optimistiski. Kāds vēl cer uz kaut kāda "mesijas" atnākšanu, cits pārliecināts, ka Rietumi nelaimē nepametīs, kāds gaida Krieviju. Lai nu kā, sapņi par Ukrainas spīdošo nākotni neizsīkst, savukārt ukraiņu pārākuma sajūta pār kaimiņiem nekad nav gaisusi.
Tādā situācijā kaimiņvalstis varētu iejaukties, ja pret tām sāktos Ukrainas atklāta agresija vai tikpat acīmredzams genocīds pret daļu iedzīvotāju (vienalga – pēc etniskās, lingvistiskās, konfesionālās vai citas pazīmes).
Valstis gan cenšas savlaicīgi plānot pat tādas situācijas, tomēr ir gandrīz neiespējami prognozēt konkrētu situāciju un augošo problēmu konkrēto raksturu.
Tātad tuvākos pāris gadus saglabājas risks, ka Ukraina turpinās nodzist, tās iedzīvotāju skaits saruks, politisko un administratīvo struktūru efektivitāte kritīsies, ekonomiskie sakari vienkāršosies un sabiedrības sabrukums turpināsies.
Iedzīvotāju skaita krišanās dēļ mazināsies iespējas paēdināt izsalkušās mutes, paši ukraiņi galīgi iznīcinās ekonomisko infrastruktūru, tādējādi nivelējot jautājumu par tās atjaunošanu, savukārt politisko institūtu degradācija atvieglos jaunu struktūru veidošanos.
Tātad 30 gadus ilgās krīzes pārvarēšana, kas pēdējo desmit gadu laikā pārgājusi akūtā fāzē, jebkurā variantā paredz ārēju iejaukšanos, bez kuras valstij un tās iedzīvotājiem lemta tālāka degradācija. Problēmu rada tikai fakts, ka iejaukšanās būs efektīva, ja to sinhroni un saskaņoti organizēs visas ieinteresētās valsts, bet tas iespējams tikai pēc ilgām pārrunām, kas pagaidām nav pat sākušās.
Pašreizējā ģeopolitiskā realitāte liecina, ka apstākļi ārējas iejaukšanās organizēšanai var veidoties pēkšņi, bet notikumi attīstīsies stihiski, vien negribīgi pakļausies korekcijai saskaņā ar agrākajiem plāniem. Tāpēc būs nepieciešama elastīga operatīva reakcija mainīgajos apstākļos.
Sarežģītajā situācijā maksimālu efektu izdosies panākt tikai gadījumā, ja laikus nospraust stratēģisku mērķi un tā īstenošanai nepieciešamo maksimālo resursu apjomu.
Tā neapšaubāmi ir skumdinoša diagnoze visiem, kas vēl palikuši Ukrainā. Tomēr patēriņa materiāla lomu svešā politikā viņi pirms trīsdesmit gadiem izvēlējās paši, un kopš tā laika pastāvīgi apstiprina savu lēmumu.