"Kritisku drošības problēmu ignorance un uzmanības pievēršana globālajām klimata pārmaiņām kaitē NATO spējām aizsargāt dalībvalstis; ir jāatgriežas pie pirmsākumiem, lai turētu Krieviju bailēs," paziņoja fonda "Mantojums" Eiropas lietu vecākais politiskais analītiķis Daniels Kočiss.
"Pēc Džo Baidena nākšanas pie varas NATO klimata pārmaiņas sākusi uzskatīt par lielākajiem draudiem, vismaz tikpat svarīgiem kā konfrontācija ar Krieviju, Ķīnu, nestabilitāti Eiropai tuvākajās valstīs un masu iznīcības ieroču izplatību," viņš stāsta.
Vajag Krieviju turēt bailēs vai nevajag, tā ir katra personiska darīšana. Daudzi krievi uzskata, ka nevajag. Daļa ASV patriotu (arī krievi viņu vidū) uzskata, ka vajag. Tikpat labi var turēties pie saukļa "Visi – cīņā par klimatu", pie tam starp "visiem" ir arī NATO, lai arī var atsaukt atmiņā veco labo fabulu meistaru Krilovu, droši zināja, ka "bēda būs, ja kurpnieks sāks cept pīrāgus, bet pavārs apkals zābakus", portālā RIA Novosti stāsta Maksims Sokolovs.
Kad militārā alianse par svarīgāko uzskata cīņu ar globālo sasilšanu, tai, domājams, iznāks vienlīdz nelabi gan ar sasilšanu, gan militāro sagatavotību.
Protams, alianses bēdas Krievijai ir pasvešas, pat visa alianses militārā gatavība var iet pie velna vecmāmiņas – krievi to vīrišķīgi pārdzīvos. Tomēr analītiķis no fonda "Mantojums" ir skāris visnotaļ interesantu tēmu, kas attiecas ne tikai uz Ziemeļatlantijas alianses likteni. Vispasaules (nu, vismaz Rietumu) visaptverošās apzaļumošanas plāni skar arī bruņoto spēku formēšanu – vai tad armija un flote paliks malā?
Jautājums ir svarīgs, jo vairogs (tāpat kā zobens) no ekoloģijas viedokļa ir visai netīrs.
Neminēsim kodolkara iespējamās sekas, skaidrs taču, ka klimatam, tāpat kā dabai tas neko labu nesola.
Nerunāsim par dabai kaitīgu līdzekļu apzinātu pielietošanu konvencionālā karā – tīšu mežu dedzināšanu, indīgu vielu izsmidzināšanu džungļos (piemēram, Agent Orange, ko anglosakši pielietoja Malajā un Vejtnamā) – sekas ir briesmīgas. Noklusēsim karadarbības netiešās sekas. Piemēram, Volgas vidusdaļa un lejtece 1942. gadā bija viens vienīgs naftas maisījums – uzlidojumu sekas.
Pat tad, kad karš vēl nav sācies un, Dievs dos, tiktāl nenonāks, tik un tā neviens nav atcēlis jēdzienu "motoru karš". Militārā tehnika izceļas ar augstu, turklāt autonomu energoapgādātību, jo karadarbība plānota visur: mežos, sopkās, uz ūdens, ne tikai tur, kur atrodamas elektrības ligzdas ar zaļo elektrību. Un pagaidām neviens vēl nav izdomājis lielāku lietderības koeficientu, turklāt autonomu, nekā šausmīgi netīrajiem ogļūdeņražiem.
Visas runas par ekoloģiski tīru militāro tehniku apgāž jautājums: "Jums rezultāts ir vajadzīgs?" Karš ir netīra lieta, pie tam ne tikai morālā un figurālā nozīmē, bet arī tīri ekoloģiskā nozīmē. Pat ne tikai karš, bet arī karam gatava armija. Manevri, mācības – tās ir īstas šausmas no zaļās ideoloģijas viedokļa. Mierlaikā vēl var daļēji samazināt apkārtējās vides militāro piesārņošanu, taču, kad pienāks skarbā cīņu stunda, kad tēvzeme sūtīs cīņā, gar ekoloģiju nevienam vairs nebūs daļas.
Principā, atbilde uz visiem šiem apsvērumiem var būt vienkārša: "Mums patiešām svarīgāks ir process, turklāt zaļais process; ja militārā attīstība un zaļais process nav savienojami, tad lai tā militārā attīstība iet ellē." Pacifisms ir vislabākā dabas aizsardzība, pārkalsim zobenus vēja ģeneratoros.
Te nu parādās problēma: it kā jau visi ir ar mieru, vajag tikai ģenerāļus pierunāt. Bet visi ģenerāļi, gan Rietumu, gan krievu, gan ķīniešu ģenerāļi demonstrēs reti sastopamu vienprātību,
Vienīgā (lai arī, domāju, tā ir tikai teorētiska) iespēja – tā iebiedēt visus, lai publika ne dzirdēt negribētu ne par kādu militāro attīstību. ANO nesenais pārskats par klimata problēmām iezīmē baismīgas, turklāt tuvas perspektīvas: tagadējā atmosfēra pielīdzināsies arheja ēras atmosfērai (kā pirms diviem miljardiem gadu), tā, ka pietiekami iebiedēts cilvēks iesauksies: "Kāda runa par armiju, kad Zeme acu priekšā pārvēršas par Venēru?" Un sūtīs visus karavīrus pārkalties.
Kad lietā tiek likti argumenti par arheja ēru, rodas iespaids, ka lietā tiek likta sena lielvalstu samierināšanas recelte: ja Zemei uzbruks citplanētieši, ASV un PSRS domstarpības izgaisīs pašas no sevis. Tieši tāpat – ar briesmīgo klimatu.
Pagaidām panikas nav, tāpēc, domājams, gatavošanās zaļajai pasaulei būs vienā pusē, bet militārie un politiskie manevri – otrā. Karavīri un ekologi centīsies viens otru nemanīt.