ASV piedraudēja ar sankcijām, lai novērstu bruņojuma piegādes Teherānai no Krievijas un Ķīnas. "Pievēršanās Ķīnai vai Krievijai nepalīdzēs to (Tuvo Austrumu valstu – red.) drošībai vai stabilitātei, it īpaši laikā, kad tās cenšas palīdzēt Irānai audzēt tās konvencionālā bruņojuma spēku," paziņoja Pentagona pārstāve.
Šie vārdi atgādina to, ko bieži aizmirst, runājot par Krievijas pavērsienu uz austrumiem: runa nav tikai par Klusā okeāna reģionu, bet arī par Āziju kopumā, ieskaitot islāma pasauli. Un te par vienu no galvenajiem partneriem kļūst Irāna, valsts ar kuru Krievijas attiecības mērojamas gadsimtos. To nākotne ir ārkārtīgi svarīga ne tikai Maskavai un Teherānai, bet arī – droši var teikt – visai pasaules kārtībai, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Krievija piešķir lielu nozīmi attiecību attīstībai ar Irānu, pirms Ibrahima Raisi nesenās stāšanās Irānas prezidenta postenī paziņoja Krievijas Valsts domes spīkeris Vjačeslavs Volodins. Vienkārša pieklājība? Nē, jo jaunais Irānas prezidents atbildēja Krievijas politiķim, ka abu valstu attiecību apjoms, viņaprāt, ir labs, taču nepietiekams un ierosināja pacelt tās jaunā līmenī, parakstot "visaptverošu" Krievijas un Irānas dokumentu par abu valstu sadarbības maksmālu paplašināšanu un stiprināšanu. Volodins apsolīja nodot Raisi ierosinājumu Vladimiram Putinam, un nav ne mazāko šaubu, ka atbilstošā vienošanās tiks noslēgta tuvākajā laikā. Tā kā Irāna nesen panāca šādu vienošanos ar Ķīnu, iezīmējas savstarpējas trīspusējas alianses aprises: Krievija-Irāna-Ķīna.
Jā, šāda savienība parādījās jau sen un bija redzamas arī tās izpausmes. Runa nav tikai par to, ka Krievija un Ķīna aizstāvēja Irānas intereses pārrunās par kodoldarījumu, bet arī kopējā viedoklī par Sīriju, par triju valstu kopīgajām jūras kara mācībām, kas šī gada februārī notika Indijas okeānā. Drīz vien Teherāna kļūs par pilntiesību ŠSO locekli, un tagad tās loceklēm nāksies kopīgi nopietni risināt Afganistānas jautājumu. Tiesa, trim valstīm ir arī citas kopīgas intereses.
Piemēram, transporta koridori, turklāt gan Ķīnas projektā "Viena josla, viens ceļš", gan Kaspijas koridorā "Ziemeļi-Dienvidi", kas saista Persijas līci (un Indijas okeānu) ar Eiropu pāri Irānai un Krievijai kopīgajai Kaspijas jūrai. Tas ir ļoti nopietns konkurents Turcijas šaurumiem, tas ir ģeopolitisks izaicinājums, kas ļaus pielikt punktu četrdesmit gadus ilgajiem anglosakšu centieniem izolēt valsti.
Jāpatur prātā, ka Irāna cieš dažādas stingras sankcijas gandrīz visā savas pastāvēšanas laikā. Rietumi nomelno valsti, dēvē to par terorisma sponsoru, te apgalvo, ka tā apdraud Izraēlu vai nes kodoldraudus visai cilvēcei. Irāna ne vienu vien reizi atklāti apliecināja, ka neplāno izstrādāt kodolbumbu, tomēr tam nav nekādas nozīmes to acīs, kas vēlas Irānu iznīcināt. Lieta tāda, ka viņi baidās nevis no mītiskajiem Irānas kodolieročiem, bet gan no Teherānas reālajām pretenzijām – tā vēlas ieņemt vietu starp islāma pasaules līderiem. Jā, Irānas šiīti vēlas rādīt piemēru un idejiski iedvesmot musulmaņus, bet vai tad Rietumos kādam patiks doma par patstāvīgu islāma civilizāciju, kas neļauj ar sevi manipulēt ne slepus, ne atklāti, atmasko globālistu plānus un pretojas ārējam spiedienam?
Irāna ir viena no nedaudzajām īsti suverēnajām pasaules valstīm, un tādas valstis radīs jaunu globālās drošības arhitektūru. Tas gan ir ilgs process, un tā gaitā Irānai, tāpat kā citām suverēnajām lielvalstīm, nākas stāties pretī visiem spiediena mēģinājumiem. Tas jādara kopā. Tāpēc Raisi paziņoja Volodinam: "Mēs esam gandarīti par Krievijas ekonomisko progresu un tās ceļu pretī pašnodrošināšanās līmenim. Mēs esam apņēmušies īstenot ekonomiskās pretestības politiku ar mērķi uzlabotu noturību pret ekonomiskajiem satricinājumiem, ko provocē ASV un Eiropas stingrās sankcijas."
Tāpēc domājams, ka Irāna ne tikai paplašinās sadarbību ar Eirāzijas ekonomisko savienību, bet arī attiecības ar Krieviju. Tā ir valsts vadības stratēģiskā izvēle. Irānā lēmumus pieņem nevis prezidents, bet gan augstākais līderis – ajatolla Hameneji. Tomēr Hameneji un Raisi šajā jautājumā domstarpību nav. Turklāt 60 gadus vecais Ibrahims Raisi ir ticamākais 82 gadus vecā Hameneja pēcnācējs, tāpēc Maskava var būt pārliecināta: Teherānas kurss nemainīsies. Tieši tāpat arī Irāna var būt droša par Krievijas stabilo vēlmi stiprināt sakarus ar savu dienvidu kaimiņu, jo tas atbilst abu valstu-civilizāciju nacionālajām interesēm.