Rīkoties preventīvi, pirms tā vēl nav kļuvusi par globālu spēku, visos parametros pielīdzināmu ASV. Šim nolūkam vajag atraut no tās Krieviju. To aptver visi vairāk vai mazāk skaidri domājošie amerikāņu stratēģi. Tikai neviens nesaprot, kā to panākt. Turpinām rakstu par amerikāņu ieceri izraisīt pasliktināšanos Krievijas un Ķīnas attiecībās. Par ASV stratēģiju portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Lieta tāda, ka agrāk ASV šķita, ka Krievijas un Ķīnas alianse nevar būt stratēģiski stabila. Nejautājiet, kāpēc tā, - vienkārši bija ērti tā domāt, tādā līmenī amerikāņi saprata Ķīnu un Krieviju, tāds bija politiskais pasūtījums. Piedevām līdzīgu viedokli pauda pazīstami Ķīnas un Krievijas analītiķi. "Pazīstami" amerikāņiem, tas ir tie, ko viņi uzskatīja par nopietniem ekspertiem un analītiķiem, uz kuru slēdzieniem viņi balstījās savos slēdzienos un prognozēs. Nu, ja jau arī Maskavā raksta, cik daudz pretrunu, redzamu un slēptu, ir Krievijas un Ķīnas tuvināšanās ceļā, tātad patiesība vien ir.
Šī dziesma turpinājās pat pēc 2014. gada, kad Krievijas pasludināto pagriezienu uz Austrumiem vēl pamudināja Maskavas konfrontācija ar Rietumiem. Lai jau Putins un Sji tuvinās, tas viss ir nestabili, tik un tā krievi baidās no ķīniešiem, krievu elite ir prorietumnieciski noskaņota, un vispār tas ne pie kā nenovedīs. Ja vajadzēs, mēs viegli pievērsīsim Krieviju sev.
Vienu brīdi radās iespaids, ka amerikāņi vienkārši nevēlas samierināties ar realitāti, proti, ar faktu, ka Maskavas un Pekinas stratēģiskās attiecības vispār nav atkarīgas no Vašingtonas gribas un vēlmes. Pareizāk sakot, ir atkarīgas tikai no viena aspekta – no ASV spējas vēl stiprināt Krievijas un Ķīnas savienību. Lieta tāda, ka viss, ko amerikāņi uzsākuši pēdējos gados, tikai pārliecināja Putinu un Sji Dziņpinu: viņi rīkojas pareizi, stiprinot abu valstu stratēģisko izvēli.
Amerikāņu elite neļāva Trampam pat pamēģināt kombināciju – palielināt spiedienu pret Ķīnu un vājināt – pret Krieviju. Spiediens pret Pekinu palielinājās, taču arī Maskavas "savaldīšana" nevājinājās. Tātad Vašingtona turpināja sekmīgi strādāt pie Krievijas un Ķīnas alianses stiprināšanas.
Vēl vairāk, Baidens šim darbam pielāgoja pat ideoloģisko (ļoti nopietnu) pamatu – tagad tā ir cīņa ar vispasaules autoritārismu, divgalvaino hidru – Maskavu un Pekinu. ASV atņēma jebkādu manevra brīvību.
Kādas tad cerības viņi vēl lolo? Tas ir saprotams. Amerikāņiem šķiet, ka izdosies saraut Krievijas un Ķīnas aliansi no iekšpuses, turklāt no Krievijas puses. Viņi cer iegalvot krieviem, ka ir neizdevīgi būt kopā ar Ķīnu. Vai tas būtu vājprāts? Nē, auksts aprēķins, lai arī tā nostādes ir kļūdainas.
"Krievija un Ķīna nav dabiski un organiski partneri; šīs valstis ir vēsturiski konkurenti, un diezin vai viņu senās sāncensības avoti ir pagaisuši uz visiem laikiem. Kremlis jūt reālo spēku izvietojumu un ļoti labi saprot, ka vārgā Krievija, kurā dzīvo apmēram 150 miljoni cilvēku, nav salīdzināma ar dinamisko Ķīnu (apmēram pusotrs miljards cilvēku). Ķīnas ekonomika apmēram desmitkārt pārsniedz Krievijas rādītājus, un Ķīna atrodas pavisam citā līgā no jauno tehnoloģiju un novāciju viedokļa. Ķīnas iniciatīva "Josla un ceļš" dziļi iespiedusies Krievijas tradicionālajā ietekmes sfērā – Centrālāzijā, un Kremlim rada nopietnas raizes fakts, ka ĶTR ir plāni arī Arktikā.
Fakts, ka Krievija paliek uzticīga Ķīnai, neskatoties uz tādu asimetriju, liecina par Maskavas nepārprotamo neapmierinātību ar Rietumiem. Tomēr ar laiku līdzsvara trūkums tikai pastiprināsies un radīs aizvien lielāku diskomfortu Kremlim. Vašingtonai tas jāizmanto un jāpārliecina Krievija, ka no ģeopolitikas un ekonomikas viedokļa tai vajadzētu kompensēt riskus, ko rada pārlieka atkarība no Ķīnas, tāpēc tuvoties Rietumiem."
Tas ir citāts no izdevumā "Foreign Affairs" nesen publicētā raksta "Vašingtonai jāpalīdz Maskavai šķirt nelaimīgās laulības". Tā autors ir Čārlzs Kapčans, Starptautisko attiecību padomes vecākais zinātniskais darbinieks un piedevām – bijušais Nacionālās drošības padomes loceklis Obamas prezidentūras laikā. Tātad droši var teikt, ka mums ir darīšana ne tikai ar eksperta viedokli, bet arī būtiskas "Vašingtonas purva" daļas viedokli.
Nē, Kapčans nelolo ilūzijas par to, ka Krieviju viegli atraut no Ķīnas, tomēr viņš ir pārliecināts, ka tas ir jādara. Nav jēgas analizēt konkrētus sāpīgus punktus Krievijas un Ķīnas attiecībās, ko iesaka izmantot profesors. Daži no tiem patiešām ir smieklīgi, piemēram, mīts par to, ka ķīnieši var apmesties Tālajos Austrumos un krievi no tā baidās. Šajā ziņā amerikāņi kļuvuši par savas propagandas ķīlniekiem – Krievijas prorietumnieciskie rupori tik cītīgi popularizē "Ķīnas ekspansijas" tēmu (cerēdami radīt Krievijā negatīvu attieksmi pret ķīniešiem un diskreditēt Putinu, kurš esot "visu pārdevis Ķīnai"), ka Vašingtona vienkārši nespēj atšķirt patiesību no izdomas.
Kļūdaini ir arī daudzi citi Kapčana apgalvojumi. Piemēram, par to, ka Krievijas un Ķīnas sadarbības "pamati ir trausli, tai trūkst savstarpējās uzticības, tāpat kā Ķīnas un PSRS partnerībai aukstā kara sākumā". Vai par to, ka "divu valstu attiecības ir lielā mērā personalizētas un atkarīgas no abu līderu – Sji un Putina neprognozējamām attiecībām". Dīvaini ir dēvēt par neprognozējamām abu valstu vadītāju attiecības, kuri ne vienu vien reizi uzsvēruši, ka tās ir uzticības pilnas un tuvas. Šķiet dīvaini sūkstīties par uzticības trūkumu starp valstīm, kas nonākušas pie apzinātas stratēģiskas izvēles – sakaru stiprināšanas.
Kapčana rakstā interesants ir cits aspekts – kā viņš piedāvā likt Krievijai tuvināties Rietumiem. Runa ir par veselu soļu kompleksu, kas jāsper ASV, lai "mainītu Kremļa plašo stratēģisko aprēķinu, nodemonstrējot, ka ciešāka sadarbība ar Rietumiem palīdzēs Krievijai atbrīvoties no augošās ievainojamības, ko nes ciešās partnerattiecības ar Ķīnu". Kas tik tur nav atrodams!
Gan atteikšanās no ASV stratēģijas formulējumiem "melnbaltos toņos", tādiem kā "demokrātija pret autokrātiju" – ja visu novest līdz ideoloģiju sāncensībai, tas var vēl vairāk tuvināt Krieviju un Ķīnu.
Gan "sameklēt saskarsmes punktus ar Maskavu plašā jautājumu lokā, ieskaitot stratēģisko stabilitāti, kiberdrošību un klimata pārmaiņas".
Gan "vērst spiedienu pret saviem demokrātiskajiem sabiedrotajiem, lai arī viņi tāpat veidotu dialogu ar Krieviju". Turklāt runa ir ne tikai par Eiropu, bet arī, piemēram, par Indiju, kas spēj "sekmīgāk nekā citi parādīt Maskavai stratēģiskās autonomijas saglabāšanas priekšrocības un potenciālos riskus, ko nes pārlieku ciešas attiecības ar Pekinu". Lai "pamudinātu Indiju palīdzēt Krievijai distancēties no Pekinas", Kapčans ieteica "atcelt sankcijas pret Indiju par pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 iepirkumu Krievijā."
Vēl vajag arī "palīdzēt Krievijai samazināt tās augošo ekonomisko atkarību no Ķīnas", turklāt tas jādara visai rietumu pasaulei kopā. Šajā kontekstā Kapčans uzslavēja Baidenu par zaļo gaismu "Ziemeļu straumei 2" – viņš to nosauca par "gudru investīciju Krievijas un Eiropas dziļāku tirdzniecības sakaru atbalstīšanā".
Vēl Vašingtonai "jāpamudina Maskava palīdzēt savaldīt Ķīnas augošo ietekmi jaunattīstības pasaulē, ieskaitot Centrālāziju, Tuvos Austrumus un Āfriku". Priekš kam tas vajadzīgs krieviem? Kā tā – kāpēc? Galu galā, "augot Pekinas ekonomiskajai un stratēģiskajai ietekmei, Maskava sāk saprast, ka nevis Savienotās Valstis, bet gan Ķīna regulāri kaitē Krievijas ietekmei vairākos reģionos".
Te, protams, Kapčans vēlamo uzdod par esošo, pareizāk sakot, apzināti falsificē nostādnes. Krievijai un Ķīnai var būs domstarpības kādā reģionā, taču to raksturs ir pavisam citāds nekā pretrunas ar ASV. Lieta tāda, ka ne Krievija, ne Ķīna necenšas apturēt viena otru, turklāt abas ir ieinteresētas pabīdīt malā ASV un visus anglosakšus Eirāzijā.
Kapčana padomos nekas revolucionāri jauns nav atrodams – tie izceļas vienīgi ar izpratni par to, cik bīstams ir ideoloģiskais karš ar Maskavu un Pekinu, kam pievērsusies daļa Baidena administrācijas. Kapčana reālisms tomēr nepadara reālu viņa nostādni, jo Vašingtonai nav nekādas iespējas atraut Maskavu no Pekinas vai Pekinu no Maskavas.
Iespējams tikai viens ceļš – tas, ko profesors pieminēja raksta noslēgumā. Tas ir pavisam vienkāršs: "nacionālās elites nodevība". Nē, Kapčans izteicās citādi:
"Krievija itin labi var pieturēties pie sava tagadējā kursa – iespējams, līdz brīdim, kad Putins galu galā beidzot pametīs savu posteni. Taču Ķīnas ģeopolitiskās augšupejas iespaidīgo tempu un vēriena fonā ir īstais brīdis sēt naida sēklas starp Ķīnu un Krieviju, it īpaši Krievijas jaunās paaudzes ierēdņu un valsts darbinieku aprindās, kuri pārņems vadības grožus, kad Putins aizies no politiskās arēnas."
Jā, pareizi – jāpanāk, lai Krievijas vadība apmainītu stratēģisko partnerību ar Ķīnu pret tuvināšanos Rietumiem. Proti, lai tā atteiktos no nacionālajām interesēm, izšķirtos par nodevību, mainot valsts kursu.
Atliek piebilst tikai vienu – tas nenotiks. Iemesls ir vienkāršs: jaunā nacionālā elite, ko veido Putins, nebūs atkarīga no Rietumiem un nekļūs atkarīga no Austrumiem.