Nesen Neatkarīgā publicēja Arņa Kluiņa raksts "Latvieši vairs nemāk vadīt automašīnas". Pie tāda slēdziena viņš nācis, balstoties uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes jaunākās statistikas par trešo valstu pilsoņiem piešķirto darba atļauju skaitu. Lieta tāda, ka kravas automašīnu un vilcēju vadītājiem izsniegtas 4413 atļaujas.
Varbūt kaut kas nav kārtībā "konservatorijā"?
Jā, protams, autors mazliet pārspīlē. Nav jau tā, ka latvietis neprastu vadīt kravas mašīnu, liet betonu, vākt ogas vai iesist naglu. Prot, tikai lieta tāda, ka ne jau Latvijā, – kaut kur Īrijā vai Norvēģijā. Jo vairāk valstī maksā, jo labāk viņš sit naglas. Lūk kāda interesanta īpatnība, raksturīga cilvēkiem trūcīgās valstīs.
Piemēram, ukraiņiem, kam no bijušās PSRS valstīm Latvija izsniegusi lielāko skaitu darba atļauju, arī ne īpaši labi padodas vadīt mašīnas un būvēt Poltavā vai Harkovā. Tiklīdz viņi šķērso ES robežu, visas iemaņas acumirklī uzpeld atmiņā.
Spriežot pēc profesiju saraksta, kas Latvijā atdotas ārvalstnieku ziņā, latvieši neprot gatavot garšīgu ēdienu, būvēt, iegūt kūdru, programmēt un pat sportot (143 darba atļaujas).
Labi, kas nu tur liels, neprot iesist naglu vai sacept kartupeļus. Mazliet aizvainojošāk ir kas cits. Nesen sociālos tīklus saviļņoja mūziķa Kaspara Pudnika publikācija – viņš atzina, ka ir kauna lieta, ka viņa tautu vada ārvalstu viesstrādnieki. Kā kaut kādu kravas mašīnu... Viņš runāja par ASV pilsoni premjeru Krišjāni Kariņu un prezidentu Egilu Levitu no Vācijas.
Jā, it kā jau prezidents un premjers ir ārvalstu latvieši – it kā "latvieši ar kvalitātes zīmi". Nē, tagad pēkšņi noskaidrojies, cik tāli viņi ir no tautas – nepārzina vietējās reālijas un neprot vadīt. Tikai ne kravas mašīnas un vilcējus, bet Latvijas iedzīvotājus. Arī politologs Filips Rajevskis uzkata, ka mūsu valdības lielākā problēma ir "fundamentāla neprasme vadīt".
Iespējams, lieta tāda, ka patlaban Latvija sāk baudīt augļus, ko nesusi tās pieeja izglītībai, kad jaunieši augstskolas apguva tikai juristu, ekonomistu, psihologu un mākslinieku gudrības. Un sabiedrisko sakaru speciālistu. PR un mārketings, nevis caurules un vadi.
Darba gaitas uzsākusi paaudze, kas apguvusi šīs lieliskās profesijas. Visiem priekšā ir jurists Egils Levits un Krišjānis Kariņš, filologs, filozofs, lingvists. Viņš pat izstudējis valodas abstrakto valodu. 1990. gadā viņš saņēma lielu ASV valdības grantu (Fulbraita stipendija) krievu valodas apguvei Ļeņingradas universitātē. Tikai, šķiet, šajā jomā nekādus lielos panākumus viņš nav guvis.
Varbūt kaut kas nav kārtībā konservatorijā, pareizāk sakot, Kultūras akadēmijā?
Starp citu, vēl viens melnais caurums, kas ierauj jaunos un veselos, ir armija, kurā "iekārtojušies darbā" vairāk nekā 6 tūkstoši iedzīvotāju. Bet arī ar to nepietiek, ar sludinājumiem par "darbu" armijas rindās pilni visi lukturu stabi un reklāma elektroniskajos medijos. Vilina ar stabilu algu un sociālajām garantijām.
"Bada laikā" darba tirgū noteikumus diktē darbinieki, ne darba devēji. Savukārt kvalificēta darba spēka trūkuma dēļ tirgū nav konkurences, krītas darba atdeve.
Piespiedu algu pieauguma dēļ Latvija zaudē savu vienīgo konkurētspējas priekšrocību – darba spēka zemās izmaksas. Tas padara dārgāku eksportu un atbaida investorus. Mēs varam pēc sirds patikas tēlot spožas perspektīvas, stāstīt, cik labi būs pēc pandēmijas beigām, taču, ja nebūs cilvēku, kuri plānus īstenos ar rokām un galvu, pāri paliks tikai laba gribēšana.
Kas mainīs pamperus un dzēsīs ugunsgrēkus?
Tagad visi tie juristi un lingvisti mēģina vadīt tautu un ekonomiku pandēmijas apstākļos. Ko vērta jau ir ideja par izvēlētu profesiju pārstāvju vispārēju vakcināciju. Runa ir par profesijām, kur vērojams kadru deficīts.
Pagaidiet, bet kas notiks rudenī, kas ārstēs, kas mācīs bērnus, kas ķers noziedzniekus un dzēsīs ugunsgrēkus (starp ugunsdzēsējiem patlaban vakcinēta nepilna puse), ja teorētiski pieļausim, ka visus vakcīnu pretiniekus atlaidīs? Labi vēl, ka armijā ir pavēle vakcinēties visiem, un pavēles neapspriež.
Īpaši nopietna situācija var veidoties sociālās palīdzības centros, kur jau agrāk bija vērojams ass kadru trūkums. Ja tas augs, cietīs cilvēki, kam vajadzīga palīdzība. Vai tad psihologi, juristi un PR speciālisti nāks viņiem pamperus mainīt? Vai tomēr nāksies steigšus ievest cilvēkus no Ukrainas un Uzbekistānas? Ak jā, viņi taču neprot latviešu valodu.
Starp citu, kopš pērnvasaras Latvijā darbu pametuši vairāk nekā tūkstoš taksometra vadītāji. Viens no iemesliem – tika pieņemtas stingrākas valsts valodas zināšanu prasības.
Būvobjektos uz valodas zināšanām skatās caur pirkstiem. Ar celtniecību saistīti cilvēki stāsta, ka patiesībā darba spēka pieplūdums no bijušās PSRS valstīm, it īpaši no Vidusāzijas republikām, ir daudz lielāki par oficiālajiem statistikas datiem.
Lieta tāda, ka darba devējam ir daudz vienkāršāk un izdevīgāk ievest darba spēku no trešajām valstīm caur Polijā, Lietuvā, citās ES valstīs reģistrētām firmām. Re, Rīgā plāno būvēt Austrumu maģistrāli. Kam tad vēl to celt, ja ne atbraucējiem no austrumiem, joko tauta.
Žurnālists Arnis Kluinis, ko pieminēju raksta sākumā, uzskata, ka sabiedrība Latvijā būtu stabilāka, ja darba devēji un darbinieki piederētu pie vienas tautas un valsts. Tad jau varbūt vajadzētu sākt no galvas? It kā jau tauta ir darba devējs deputātiem, galu galā – arī premjeram un ministram, vai ne?