Nesen stāstījām, ka Latvijas okupācijas muzejs nevēlas iztikt tikai ar pagātnes rūgtajiem ērkšķiem vien – tas aktīvi izlauž sev ceļu nākotnē. Pie muzeja ēkas slejas Nākotnes māja, nesen noslēgts darbs pie memoriāla "Vēstures taktīla", kurā okupāciju varēs ne tikai aptaustīt, bet arī sajust, pateicoties gaismas un skaņas efektiem.
Muzejs aug augumā, tam ir filiāles, piemēram, "VDK māja" Stabu un Brīvības ielu stūrī (agrāk – Engelsa un Ļeņina). Maijā mūsu okupācijas templis izsludināja konkursu par piemiņas zīmi "Garā pupa". Nē, tas nav piemineklis lauku cilvēkiem, tas ir piemineklis, kas veltīts protestiem pret padomju varu padomju okupācijas gados.
Karogi virs torņiem
Objektu plānots novietot Radio ielā, precīzi bijuša radio un televīzijas torņa vietā – kā atgādinājumu tam, ka 1963. gada 5. decembra rītā drosmīgais 22 gadus vecais students Bruno Javoišs 76 metrus augstajā tornī, blakus pilsētas milicijas pārvaldei piekāra pašrocīgi šūtu buržuāziskās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Muzeja pārstāve pie tam atgādināja, ka nekādas represijas nav sekojušas, "nepareizais" karogs gandrīz visu dienu plīvojis virs Latvijas PSR galvaspilsētas. Varasiestādes sadusmoja tikai tas, ka izrāde sarīkota PSRS Konstitūcijas dienā un torni rotāja Latvijas PSR karogs, ko students nomainīja pret disidentu zīmi.
"Garā pupa" ir latviešu tautas pasaka, kuras interpretācijas sastopamas daudzu tautu folklorā (angļiem – "Džeks un pupa", itāļiem – "Burvju pupa". Galvenais varonis rāpjas pa izaugušu burvju pupas stiebru, līdz nonāk debesīs, uzvar milzi, nozog zosi, kas dēj zelta olas. Droši vien runa ir par PSRS nekustamajiem īpašumiem, rūpnīcām, iekārtām un citām materiālajām vērtībām, uz kuru privatizācijas rēķina latviešu elite līdz ar dažiem uzņēmējiem ilgus gadus dzīvoja cepuri kuldama.
Divus līdz piecus metrus augstajam monumentam jānostājas uz bijušā radio torņa betona balstiem, kas "neplānoti" aizauguši ar kokiem.
Tā valdība auž Latvijas vēstures mītisko audeklu – pateicoties tam, pēcteči uzzinās, ka latvieši nesamierinājās ar okupācijas varu, cīnījās ar to visiem spēkiem un dvēseles dzirkstītēm – organizēja pagrīdes pulciņus, atklāti kritizēja PSRS, drukāja pretpadomju skrejlapas, izplatīja nelegālo literatūru, iznīcināja padomju varas simbolus, uzrunāja pasauli utt.
"Vienreiz tas jāsaprot"
Patiešām, padomju Latvijā, tāpat kā kurā katrā kārtīgā valstī, bija savi disidenti, tikai viņu pulks nebija liels, pretošanās valdībai nebija necik masveidīga. Daudz plašākas bija latviešu darbaļaužu demonstrācijas 1. maijā un 7. novembrī.
Pirms pāris gadiem latvju tikumības un intelekta kompass, režisors Alvis Hermanis intervijā avīzei Diena paziņoja: okupācijas gados latviešu tauta visi kā viens sadarbojās par padomju varu, izņemot četrus vai piecus dīvaiņus-disidentus. Korespondents uzdeva jautājumu par VDK maisiem.
Režisors konstatēja, ka, viņaprāt, būtu liekulība tos maisus vērt vaļā, jo, saskaņā ar viņa bērnības atmiņām, visa latviešu tauta sadarbojās ar padomju režīmu, izņemot kādus piecus cilvēkus, tādus kā Gunārs Astra vai Lidija Doroņina-Lasmane. Visi pārējie kaut kādā mērā sadarbojās – gāja 1. maija demonstrācijās, iestājās pionierus un komjauniešos. Pēc Hermaņa domām, tā tolaik bija izdzīvošanas metode, un izsūtītajiem latviešiem arī to vajadzētu vienreiz saprast.
Pēc režisora domām, tauta sadarbojās ar padomju varu, lai saglabātu nāciju, tās valodu un kultūru. Tieši padomju varas gados latviešu kultūra zēla un plauka. Latvijas Kultūras kanonā 75-80% darbu un sasniegumu tapuši padomju gados.
Vajadzīgs piemineklis komunisma cēlēju tautai
Kā tad uztvert disidentus? Kā kaitniekus? Un uzdosim vienreiz atklātu jautājumu: kad Rīgā uzstādīs pieminekli latviešu tautai-komunisma cēlējiem?
Vai nav pienācis laiks mainīt visu agrāko paradigmu, kas skaidro valsts pastāvēšanu? Latvieši nav okupācijas upuri! Latvieši ir varoņi. Daudzi XX gadsimtā maldījās par sociālisma un komunisma doktrīnas jaukumiem. Ne tikai tautas, bet arī izcili intelektuāļi, kuri juta līdzi Padomju Savienībai. Cilvēki naivi ticēja, ka iespējams celt taisnīgu sabiedrību. Vai arī latvieši maldījās? Protams. Un maldījās, kalpodami padomju varai ne tikai nomenklatūras gardumu un valsts prēmiju dēļ par sociālistiskā reālisma garā tapušiem daiļdarbiem. Kaismīgi un naivi ticēja ideāliem. Pats galvenais – tādu cilvēku bija daudz vairāk nekā to, kas staigāja ar akmeni azotē un pigu kabatā.
Starp citu, tieši pigas skulptūra varētu lieliski simbolizēt latviešu pretošanos padomju varai.