22. jūnijs ir ļoti svarīga diena visai mūsu valstij, visiem pie daudzām tautībām piederošajiem iedzīvotājiem. Tā ir Piemiņas un skumju diena, kad mēs atsaucam atmiņā visus, kas atdevuši dzīvības par to, lai mēs tagad dzīvotu. Mēs atceramies un atgādinām sev, ka vēsturē gadās tādi laiki, kad runa ir par visas tautas, visas civilizācijas un mūsu vēsturiskās kopības pastāvēšanu, portālā Sputnik Meedia norādīja Krievijas politologs un publicists, "Zinovjeva kluba" loceklis Dmitrijs Kuļikovs.
Lielais Tēvijas karš – tas bija laiks, kad Eiropas pārcilvēks uzdeva jautājumu par krievu daudznacionālā cilvēka pastāvēšanu, atzīmēja Kuļikovs.
Mēs spējām atbildēt uz šo jautājumu un galu galā ar briesmīgiem upuriem iznīcīnījām uzvaru. Taču mums vienmēr ir jāpatur prātā: kad tiek uzdots tāds jautājums, mēs par cenu nevaicāsim.
Man šķiet, mums visiem šajā dienā vajag padomāt par sevi, par savu vēsturi un saviem priekštečiem, kuru darbs mums ir jāturpina.
Manuprāt, Karloss Kastaneda teica: "Nevar kaut kam sagatavoties, var būt gatavs." Un šajā kontekstā tāds ir sistemātiskais situācijas vērtējums.
Runājot par PSRS gatavību karam, jāsaka, ka zināmā mērā Padomju Savienība izrādījās gatava mazāk, vietām nebija gatava, kaut kādā aspektā – izcili gatava. Lai izstrādātu attieksmi pret vēsturiskajiem notikumiem, vajag salīdzināt ar citām valstīm. Vai jums šķiet, ka Francija vai Anglija bija gatavas karam?
Taču, nopietni runājot, pēc manām domām, Padomju Savienība varēja sagatavoties karam tieši tik lielā mērā, cik tas bija iespējams. Izrādījās – pietiekami, lai uzvarētu. Ļoti vienkaršs princips.
Vai bija iespējams sagatavoties labāk? Teorētiski – protams, varēja, it īpaši, ja skatāmies uz to visu no 80 gadus tālas nākotnes.
Nav nekāds noslēpums – kara sākumā vācu kara mašīna bija labākā pasaulē. Tās ģenerālštābs bija ļoti kvalificēts un sagatavots.
Viņiem bija plāns, kā mūs iznīcināt. Un viņi nespēja to īstenot. Plāns sašķīda, un labākajiem vācu maršaliem un ģenerāļiem tas bija skaidrs divas nedēļas pēc kara sākuma.
Faktiski, Padomju Savienība izjauca plānu "Barbarosa" divas nedēļas pēc kara sākuma. Visi pārējie attīstītie eiropieši pēc divas nedēļas ilga kara ar vāciešiem jau padevās.
Angļi pielika visdažādākās diplomātiskās un izlūkošanas pūles, lai pavērstu Hitleru pret Padomju Savienību. Čērčils atklāti pauda: Lielbritānijas iespēja izturēt ir saistīta ar to, ka jāmaina Hitlera virziens, viņam ir jāuzbrūk PSRS. Čērčils saprata, ka Vācijas otrās frontes atklāšana ir vienīgā iespēja, kas ļaus izdzīvot Lielbritānijai. Un Lielbritānija darīja visu iespējamo, lai Vācija sāktu karu ar PSRS.