Aizvakar divi Latvijas politiķi – Rīgas mērs Mārtiņš Staķis un Ārlietu ministrijas vadītājs Edgars Rinkēvičs ar sajūsmu pārdzīvoja savu slavas minūti. Šī pretrunīga akcija vienā acumirklī atnesa viņiem tūkstošiem like un smaidiņu sociālajos tīklos, kā arī sajūsmas pilnus atbalstītāju komentārus. Tiesa gan, daudzi atklāti izteica diametrāli pretēju viedokli. Taču triumfa brīdī tos var ignorēt.
Tagad ir pienācis laiks aprēķināt zaudējumus, raksta Aleksandrs Vasiļjevs savā Facebook lapā.
Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka tobrīd politiķus pārņēma emocionālā brāzma: lūk, kamēr mūsu ES un NATO kolēģi "košļā puņķus", mēs esam vienīgie, kas Pasaules čempionāta laikā uzdrošinājušies noraut nīsto "totalitārā režīma" karogu! Protams, ne par kādu pragmatisku aprēķinu nebija nekādas runas.
Spriežot pēc visa, Mārtiņam Staķim tīri cilvēciski vispār nav raksturīga prasme saredzēt savu lēmumu sekas. Citādi viņš diez vai tik uzstājīgi būtu radījis Rīgā veloceliņus vairāku simtu aktīvo velosipēdistu interesēs, ignorējot desmitiem tūkstošu rīdzinieku-autovadītāju ikdienas problēmas un grūtības.
Rīgas domes vēlēšanas gaidāmas tikai pēc četriem gadiem. Un visu šo laiku rīdziniekiem būs jāpiecieš "pilsētas tēvu" dīvainības.
Ar Edgaru Rinkēviču ir nedaudz sarežģītāk. Viņš, principā, ir pieredzējis politiķis, un viņam būtu jāsaprot, ka "stūrī iedzīts" baltkrievu prezidents Aleksandrs Lukašenko spers radikālākos soļus. Rezultātā dažu minūšu laikā Latvijas vēstniecība pilnā sastāvā tika izsūtīta no kaimiņvalsts, abu valstu diplomātiskās attiecības faktiski sarautas uz nenoteiktu laiku.
Un tagad – uzmanību! – jautājums. Kāpēc karoga nomainīšanas akcijā nepiedalījās arī citi valdības locekļi? Piemēram, ekonomikas un satiksmes ministri? Vai arī viņi vienīgie Krišjāņa Kariņa kabinetā saprot, ka Baltkrievija joprojām ir svarīgs ekonomiskais partneris?
Baltkrievu tranzīta kravu īpatsvars Latvijā tradicionāli veidoja aptuveni 20%. Pirmskrīzes 2019. gadā Latvijas dzelzceļš pārvadāja aptuveni 7 miljonus tonnu. 2020. gadā tranzīta pārvadājumu apjoms caur ostām samazinājās par katastrofāliem 51,6%.
2021. gadā kritums turpinājās. Pirmajos četros mēnešos, salīdzinot ar 2020. gada attiecīgo periodu, tranzīts sarucis par 14,2%.
Un, ja strauju Krievijas kravu apjoma samazināšanos var izskaidrot ar mērķtiecīgu kravu plūsmu novirzi uz pašmāju ostām, tad bija saprotama mūsu satiksmes ministra Taļa Linkaita iecere kaut daļēji uzlabot Latvijas ostu un LDz lietas uz baltkrievu kravu rēķina.
Tagad tas diez vai izdosies.
Ārējās tirdzniecības apgrozījuma ziņa Baltkrievija ieņem vien 15. vietu, taču pats tirdzniecības apjoms joprojām ir iespaidīgs. 2019. gadā valstu kopējais preču apgrozījums bija 625,7 miljoni eiro. Krīzes 2020. gadā tas samazinājās par 9% - līdz 567,4 miljoniem eiro. Bet tik un tā tas ir vairāk nekā pusmiljards.
Baltkrievu uzņēmēju tiešās investīcijas 842 Latvijas uzņēmumos 2020. gadā bija salīdzinoši nelielas – tikai 10,5 miljoni eiro. Taču Latvijas ieguldījums baltkrievu ekonomikā ir ievērojami lielāks – 84 miljoni eiro tiešo investīciju, un krīzes 2020. gadā tas pieaudzis vēl par 5%.
Varbūt, ņemot vērā, ka esošais Latvijas ekonomikas stāvoklis nav tik spožs, tā viegli var iztikt bez ekonomiskajām attiecībām ar Baltkrieviju? Diez vai.
Patiešām, 2020. gadu Latvija pārdzīvojusi salīdzinoši veiksmīgi. Ja kopumā Eiropas Savienības valstīs IKP samazinājies par 6,3%, tad mūsu valstij – tikai par 3,6%. Un bija gaidāms, ka līdz 2021. gada beigām mūsu ekonomikai izdosies atgriezties pirmskrīzes līmenī.
Taču ar to joprojām ir problēmas.
Pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ 2021. gada 1. ceturksnī Latvijas IKP kritums turpinājās. Saskaņā ar provizoriskajiem datiem tas bija 2,2%. Turklāt ne tikai pakalpojumu joma samazinājās par 4%, bet arī ražošana – par 1,3%. Bet ātrās ekonomiskās izaugsmes varavīkšņainas perspektīvas kavējas.
Kādam Latvijas politiskās elites pārstāvim šie miljoni tranzīta kravu tonnu, miljoniem tiešo investīciju vai simtiem miljoniem eiro liels preču apgrozījums var šķist sīkums. Bet daudziem simtiem uzņēmēju Latvijas un Baltkrievijas abās robežas pusēs tie būs elementāras izdzīvošanas jautājums.
Vai šī divu Latvijas politiķu "pārgalvība" neizmaksās pārāk daudz mūsu valsts un tās iedzīvotāju interesēm?