Dažādas aptaujas Latvijā parasti paslīd garām sabiedriskajam viedoklim. Tā gadijās arī ar kārtējo Eurobarometer pētījumu. Iespējams, tāpēc, ka esam iemācīti ne īpaši ticēt aptaujām. Taču simboliski, ka šīs aptaujas rezultāti publiskoti īsi pirms pareizticīgo Lieldienām. Runa tajā bija par ticību – kam tic Eiropā un Latvijā, kam - ne.
Pavēlēts ticēt!
Principā, neko sensacionālu Eirospas barometrs neuzrādīja. Ir tikai viens izņēmums, kas man lika saspringt. Paskatieties, it kā uzskatām sevi par demokrātisku valsti, lepojamies ar šādām tādām no Eiropas importētām brīvībām. Bet ko iesākt ar tādiem cipariem: Latvijā parlamentam uzticas 21%. Saeimu veidojošajām partijām – uzmanību! – tikai 7%. Toties armijai tic veseli 72% iedzīvotāju.
Kur te ir āķis? Tas ir vēstures smagais mantojums, kas liek uzticēties cilvēkam ar šauteni? Varbūt Latvijas iedzīvotāji, it īpaši no nabadzīgajiem, depresīvajiem rajoniem, tic armijai kā uzticamam darba devējam, kas piedāvā stabilu algu no 900 eiro uz rokas, apdrošināšanu, sociālos labumus, stiprus apavus un reizēm pat ārvalstu komandējumus ar garantētu līķa nogādi mājās, ja kaut kas aizgājis greizi?
Bet 80. gadu beigās vairums jauno un progresīvo PSRS iedzīvotāju armiju uzskatīja par valsts uzmāktu lietu, brīvības trūkumu, tumsonību, personiskā viedokļa trūkumu utt. Kas tad noticis ar sabiedrību Latvijā, ja tā tik radikāli mainījusies 30 gadu laikā?
Mūs glābs "kazarmokrātija"?
Patiesībā "Eurobarometer" skaidri norāda uz lielu problēmu. Iedzīvotājiem radījusi vilšanos demokrātija. Viņi netic, ka pašreizējās sistēmas apstākļos, kad mums vēlēšanās uzspiež partiju sarakstus, kas pārstāv nevis tautu, bet gan šauras interešu grupas, var ievēlēt normālus likumdevējus un izpildvaru.
Pēdējo reizi īpaši naivie apsvilinājās, nobalsojot par populistiem, kuri izcēlās ar to, ka skandālu un kašķu plosītā partija sabruka acu priekšā, ministri un deputāti sacenšas politiskajā prostitūcijā un pārdodas uz kaimiņpartijām.
Kas notiks tālāk? Tālākā perspektīva ir satraucoša. Ja tauta netic parlamentārajai demokrātijai, pie varas var nākt kazarmu demokrātija. It īpaši, ja tādas tendences augs arī citās ES valstīs, un tas izskatās ticami pandēmijas raisīto pilsonisko tiesību ierobežojumu fonā.
Starp citu, "spēcīga roka ar šauteni" var atrisināt milzum daudz problēmu. Pirmkārt, var ietaupīt milzum daudz līdzekļu, ja likvidēt vēlēšanas un pašu parlamentu, samazināt valdību, pēc tam – piespiest pie sienas korupciju, nodokļu maksātājiem smagu biznesa projektu lobēšanu, protekcionismu, eirofondu līdzekļu piesavināšanos, aizbildinoties ar dažādiem projektiem Covid-19 seku likvidāciju. Principā – pielikt punktu visam šim balagānam!
Otrkārt, tā var pārtraukt darba migrāciju, aizliedzot izbraukšanu no valsts.
Treškārt, var uzlabot demogrāfisko situāciju un pacelt dzimstību, izdodot atbilstošas pavēles un iedibinot titulus "māte varone" un "tēvs patriots". Starp citu, bērnus var atdot militāri patriotiskās nometnēs, kur viņi uzreiz sāks apgūt cīņas paņēmienus, sapiera darbu, teoriju un militāri patriotiskās dziesmas.
Ceturtkārt, nekādu problēmu ar vakcināciju. Pavēle ir un paliek pavēle.
Nu, bet pastāvīgie hipotētiskie "ārējie draudi" kļūs par labāko motivāciju iedzīvotājiem strādāt, maksāt nodokļus, nākt pasaulē un nesūkstīties.