Tūkstošiem grāmatu, filmu, tīmekļa vietņu, muzeju, mācību grāmatu stāsta, ka kara galvenais notikums bija – nē, ne Staļingradas kauja, ne Kurskas loks, - piemēram, sabiedroto desanta izsēdināšana Normandijā. Vai pat vēl trakāk – angļu fantastiskā mukšana no Dinkerkas.
Miljoniem cilvēku ir pārliecināti, ka otro pasaules karu sarīkoja Staļins un Hitlers kopā. Vācu jauniešiem šķiet, ka vācu pilsētas kara nogalē sabumboja pīšļos padomju lidotāji.
Šos mītus radījusi ne tikai tumsonība vien. Tos mērķtiecīgi iedēstīja prātos Rietumu propagandisti. Par karu pret vēstures izkropļošanu portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Interneta platformu pārpilnība piešķīra šai propagandai neredzētu vērienu. Pameklējiet Google frāzi "padomju kareivji Berlīnē" – vienalga, krieviski vai anglisti. Pirmajās vietās automātiski izlīdīs bēdīgi slavenās "izvarotās vācietes".
Rodas iespaids, ka "Rietumu partnerus" vēl aizvien moka sāpes – 75 gadus pēc padomju spēku ieiešanas Berlīnē. Viņi aizvien nežēlīgāk pūlas atņemt Krievijai Uzvaru un izspēlēt visu no jauna. Viņu dvēseles sāpes neārstē pat laiks. Kāpēc tā?
Lieta tāda, ka Otrā pasaules kara patiesā vēsture rietumvalstīm nes kaunu. Vispirms Rietumu elite uzbaroja – materiāli un morāli – hitlerisko režīmu. Rasisma teoriju fīrers aizlienēja Anglijā, kredītus un benzīnu – ASV, režīma dekorācijas smēlās no Eiropas klasiskās filozofijas un kultūras.
Vienlaikus tās pašas elites pavedināja pašas savus iedzīvotājus ar nacistisko ideju. Ne jau tikai Vācijā vien ticēja baltās rases parākumam – tieši tāds pats noskaņojums bija, piemēram, arī ASV, kur ar regulāru ņirgāšanos saskārās miljoniem afroamerikāņu, tika internēti japāņi, vajāti ebreji.
Daudzi civilizēti eiropieši brīvprātīgi, no tīras sirds pieteicās Trešā reiha armija un nesa savu "civilizāciju" uz Austrumiem. Miljoniem eiropiešu – ne tikai vācieši, tur bija vesela internacionāle – piedalījās baismīgajās zvērībās PSRS okupētajā teritorijā. Asiņaino noziegumu orģija ir kārtīgi dokumentēta. Fotogrāfijās līdzās nomocītu padomju sieiciešu un bērnu līķiem visā savā daiļumā pozē Eiropas civilizācijas pārstāvji.
Interesanti, ka "progresori" iznīcināja ne tikai "otršķirīgos" slāvus, viņi plosījās arī pašu valstīs. Vācieši masveidā slepkavoja vāciešus – atlika tikai būt komunistiskās partijas biedram vai daļēji ebrejam. Viņi nežēlīgi apšaudīja pilsētas ne tikai PSRS, bet arī Anglijā. Briti un amerikāņi savukārt noslaucīja no zemes virsas vācu pilsētas.
Vairākus gadus Eiropa it kā aprija pati sevi. Asinspirti apturēja tikai padomju karavīri. Citādi, rodas iespaids, "civilizētie" rietumnieki būtu paši viens otru iznīcinājuši.
Tas viss beidzās ar briesmīgu un kaunpilnu sakāvi. Nepietiek ar to, ka padomju "barbari" pa tīro apspēlēja eiropiešus gan militārā, gan ekonomiskā aspektā. Vēl vairāk – PSRS uzvara nodemonstrēja krievu-padomju civilizācijas neapšaubāmo pārākumu pār vājprātu, kurā grima toreizējie Rietumi.
Patiešām, tas bija laiks, kad daudznacionālā, daudzu konfesiju tauta apzinājās – tā ir viens vesels. Un parādīja pasaulei morālo vērtību augstāko etalonu. 1945. gada maijā pašaizliedzība, žēlsirdība un nesavtība uzvarēja režīmu, kas pacēla kulta līmenī alkatību un cietsirdību. Padomju karavīri atrada sevī pietiekamus spēkus, lai neatmaksātu eiropiešiem par viņu noziegumiem. Krievu civilizācijas pārākums bija nepārprotams, un to saskatīja visa pasaule.
Rietumu elitei tas bija ļoti nepatīkami. Viņi centās visiem spēkiem attālināties no Hitlera, izlikās, ka tas esot kaut kāds nesaprotams vājprātis, briesmonis, ka viņi vienmēr tam pretojušies. Patiesībā taču viņi cīnījās kopā ar Hitleru. Un kopā ar viņu cieta sakāvi 1945. gadā.
Krievi tik un tā palika galvenais ienaidnieks. Vēl karš nebija ne lāgā beidzies, kad britu līderis Vinstons Čērčils jau iecerēja operāciju "Neiedomājamais", plānodams ātri kooperēties ar amerikāņiem un negaidot uzbrukt padomju spēkiem. Pēc tam sekoja uzlidojums Hirosimai un Nagasaki, Fultonas runa. PSRS tika oficiāli pasludināta par stratēģisko pretinieku.
Sākās garlaicīgs, nogurdinošs, bezgalīgs informācijas karš. Universitātes profesori, vēsturnieki ar uzplečiem, žurnālisti un scenāristi dēstīja cilvēku prātos atklātus melus. Gadu desmitiem viņi apgalvoja, ka darba nometnes PSRS nekādi neatšķīrās no nāves nometnēm Vācijā, Staļina politika, kurš visiem spēkiem centās attālināt karu, neatšķīrās no Hitlera agresijas. No cilvēces atmiņas ir izsvītrota Hatiņa, uzspiesti meli par Hatīniju. Miljoniem kara upuru ir nodoti, vēlreiz noslepkavoti – tā viņus dzēš no vēsturiskās atmiņas.
Speciāli filozofi laida apgrozībā terminu "totalitārisms", lai pielīdzinātu komunismu fašismam. Sākumā šķita, ka tas ir neprāts: visa pasaule taču redzēja, kā komunisti sadūrās ar fašistiem cīņā uz dzīvību un nāvi. Taču "jo briesmīgāki ir meli, jo labprātāk tiem tic". Gebelss zināja, ko saka, un Rietumu propagandisti izrādījās labi skolnieki.
Lielā Uzvara uzturēja krievu tautas spēkus pat tad, kad valsts bruka gabalos. Tā glābj vēl aizvien. Ne velti pirmais, ko prasīja no Eiropas projektā iesaistīties gatavām nācijām – apmelot atmiņu par karu. patiesībā lietuviešiem, igauņiem, ukraiņiem ieteica noliegt savu senču varoņdarbu un pāriet zaudētāju pusē.
Šo valstu tautām tas viss vispār nebija vajadzīgs, tāpat kā Eiropas valstīm ne īpaši rūpēja Hitlera "Drang nach Osten". Tomēr vietējā elite nolēma, ka tas būs izdevīgi. Mēs jums – piemiņu par senčiem, jūs mums – tranšu un NATO bāzi.
Tikai bijušās padomju republikas ir samaksājušas briesmīgu cenu par savu nodevību un nacistiskajiem maršiem – tās banāli izmirst. Viņu demogrāfija rāda, ka tā jau uz slikto pusi atšķiras no Otrā pasaules kara laikiem. Šķiet, nācija lemj sevi iznīcībai, atsakoties no savas uzvaras. Zūd pastāvēšanas jēga.
Kāds ir kultūras kara labums? "Rietumu partneriem" nebija vajadzīgas ne tanku divīzijas, ne uzlidojumi. Zaudējuši eksistences jēgu, limitrofu iedzīvotāji izšķīrās par masveida pašnāvību: brauca prom, nodzērās, izmira no vispārējas bezcerības. Sāka sevi nogalināt vārda tiešā nozīmē – Uzvaras dienu Donbasā cilvēki svin savu pašu tautiešu apšaudes ugunīs.
Katrā karā var būt kolaboracionisti. Arī informācijas, kultūras karā. Jāpiebilst, ka krievu tautai izrādījusies laba imunitāte. Viņi ātri nosūtīja vēstures mēslainē visus pseidokultūras atkritumus, ko laidusi klajā piektā kolonna. Tādi kunksti kā "dzertu bavāriešu alu" un "nomētāja ar līķiem" tagad ir kārtīgi apglabāti interneta memu kapos. Lai arī pagaidām vēl šis karš nav galā.
Iespējams, Lielo Tēvijas karu reiz nosauks par jauno simtgadu karu. Sauc, kā gribi – hibrīdkarš, infomācijas, mentālais karš, tas vēl nav beidzies. Krievija vēl aizvien karo par Maskavu un par Berlīni.
Tieši tāpat kā pirms astoņdesmit gadiem, valsts vēl aizvien cīnās nevis par kaut kādām tur jahtām, bet gan par saviem bērniem. Lai viņi nepiemirstu. Lai viņi dzīvotu mierā, ilgi un laimīgi. Lai viņi dzīvotu.
Tāpat Krevija glābj arī rietumvalstu jaunās paaudzes. No apdullinošās, apstulbinosās propagandas, no uzspiestās konfrontācijas, no draudiem kļūt par lielgabalu gaļu kārtējā karā, ko sapņo sakurināt Rietumu elite. Krievi mūžīgi glābj visus. Kas būtu noticis ar to jūsu Eiropu, ja 1945. gadā tajā nebūtu ienākuši mūsu senči?