Izskaidrot var visu, lai tik būtu vēlēšanās. Patiešām. Izskaidrot, bet ne attaisnot. Tomēr bieži vien attaisnošana slēpjas aiz tādiem formulējumiem kā "viedoklis bez aizspriedumiem", "jauns lasījums", "dziļš pārvērtējums", un tā tālāk, konstatēja radio Sputnik autore Svetlana Holodnova.
Tagad arī Norvēģija nolēmusi izmantot iespēju un pastāstīt norvēģu fašistu "cilvēcisko" stāstu – sak, viņi "krituši par upuri Hitlera propagandai". Bet pēc tam slepkavoja cilvēkus, piemēram, pie Maskavas, Ļeņingradas un ne tikai. Un pat neko nenožēlo.
Runa ir par vietējā režisora Aleksandra Kristiansena dokumentālo filmu "Frontinieki" un tās "varoņiem". Ja nu vēl ļaunprātīgā (adekvātam cilvēkam cits viedoklis neradīsies) kaut kur paklusām pavīdētu un uzmanību nepiesaistītu. Nē – to faktiski atbalstīja Norvēģijas ĀM: atbildei uz taisnīgu kritiku resors attrauca, ka esot gatavs aizsargāt vārda brīvību, bet atšķirīgs viedoklis ir demokrātijas pamatu pamats.
Protams, iespaids par redzēto vispirms ir atkarīgs no paša skatītāja. Gribētos ticēt, ka lielākā daļa skatītāju pēc filmas būs šokēti par cinismu un apzināto izvēli, kas izdarīta toreiz un tiek translēta tagad. Un tiek aprakstīta filmā. Taču viltīgais paņēmiens, ar kādu pasniedz materiālu, un autora viedoklis par to viegli sakropļo ainu, uzspiežot noteiktu domu. Tā norvēģu SS leģionāri kļūst par "drosmīgajiem veterāniem".
Norvēģijā "Frontinieki" nebūt nav vienīgais indīgās propagandas piemērs. Jaunrades (ne jau par mākslu to saukt) formā tērptas propagandas. Piemēram, valstī literatūras kritiķi ļoti slavēja detektīvu "Nelaimes signāls" ("Mayday"), ko laida klajā norvēģu rakstniece Grēte Boe. Tā bija viņas debija.
Sižets ir vienkāršs: divi piloti (norvēģiete un amerikānis), kuru lidmašīnu notriekuši krievi Murmanskas rajonā, spiesti censties nokļūt līdz Norvēģijas robežai, lai paglābtos no nežēlīgajiem krievu speciālo uzdevumu vienības kareivjiem un pie viena – arī no saltā cilvēku nīdēja, Krievijas prezidenta. Viņš grāmatā ir gatavs sākt īstu karu pec incidenta – NATO kara lidotāju nejaušas kļūmes.
Darbs saņēmis atzinīgas recenzijas, kritiķus īpaši ietekmējis notikumu "reālistiskums" – tas, ka viss, sak, izskatās patiesi. Ko tur lai saka...
Paies ilgs laiks, līdz uzskaitīsim citus Norvēģijā tapušos literāros un kinematogrāfiskos "šedevrus", tomēr būtība ir viena: karaliste vienmēr apliecina vēlmi uzturēt labas kaimiņu attiecības ar Krieviju, bet tās radošās personības sākušas laist klajā virkni Krievijai naidīgu un vēsturi kropļojušu darbu. Pie tam dažkārt – arī ar valdības atbalstu. Tāda tendence plešas plašumā jau dažus gadus.
Rodas pamatots jautājums - kāpēc tas viss vajadzīgs. Te Norvēģija bīstas kļūt par placdarmu Krievijas un ASV konfrontācijā arktiskajā reģiona un cenšas izturēties savaldīgi, lai arī tā ir NATO valsts. Te aicina ierasties amerikāņu bumbvedējus mācībām un dislocē tos pie robežas ar Krieviju. te piedāvā ASV nekavētu piekļuvi četrās savās armijas bāzēs.
No labām kaimiņu attiecībām ar Krieviju te nav ne smakas. Redzama tikai NATO raksturīga uzvedība.
Būtu labi, ja Oslo demonstrētu arī citu iniciatīvu – kontaktos ar savu kaimiņu. Lai atklāti paziņotu, ja jau tā iznācis: apnicis sēdēt uz diviem krēsliem, mēs izvēlamies tālāko, ar amerikāņiem saistīto, mums tas šķiet ērtāks. Godīgums un atklātība šajā gadījumā būtu apsveicami. Taču arī "Frontinieki" ar "Nelaimes signāliem" tīri labi rāda, kas par lietu. Un var izprovocēt atbilstošu reakciju.