Čehija, Latvija un Lietuva izraida Krievijas diplomātus; to pēdās Polija sasauca Višegradas grupas apspriedi "Krievijas jautājumā", kurā dalībvalstu premjerministri pieņēma deklarāciju Čehijas atbalstam; Rumānija pasludinājusi par persona non grata Krievijas militārā atašeja palīgu; Itālija apvainojusies par diplomāta izraidīšanu no Maskavas; Lielbritānija iekļāvusi sankciju sarakstā vēl 14 KF pilsoņus. Un tas vēl nav viss, konstatēja starptautisko notikumu analītiķe Irina Alksnis.
Tomēr arī Krievija nepaliek parādā. Ar ļoti "indīgu" paziņojumu klajā nāca valsts ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Viņam radušās aizdomas, ka Krievija pārkāpj starptautisko nolīgumu normas. Piemēram, runa ir par ieroču tirdzniecību – Prāgas pārlieku "haotiskie" un "emocionālie, ne īpaši saprātīgie" paziņojumi par tām pašām ieroču noliktavām Vrbeticē, kur 2014. gadā atskanēja sprādzieni.
Kā? Specaģenti? Atkal specaģenti?
Notiekošais atstāj divējādu iespaidu. No vienas puses, jāpievērš uzmanība Krievijas valdības pozīcijai, kas kļuvisi krietni stingrāka salīdzinājumā ar notikumiem 2010. gadu vidū. Toreiz daudzus kaitināja Maskavas uzsvērti miermīlīgā retorika no sērijas "Puiši, dzīvosim draudzīgi", kurā daži pat pamanījās saskatīt gatavību piekāpties un padoties. Tāpēc tagad Maskavas publiskais skarbums radis plašu atbalstu sabiedrībā.
No otras puses, Krievijā ir arī neapmierinātie, kam Kremļa pašreizējais asums šķiet nepietiekams, vienkārši tāpēc, ka Rietumi demonstrē tādu absurda un rusofobijas līmeni, ka šķiet lieki un bezjēdzīgi turpināt jebkādu, pat sakaitētāko dialogu. Viņiem šķiet, ka būs pareizi pilnībā atteikties no jebkādas mijiedarbības un dialoga ar Rietumiem, pat saraut diplomātiskās attiecības līdz brīdim, kamēr tai pusē atgriezīsies saprāts un spēja domāt.
Tādu viedokli var saprast. Par ko, priekš kam vispār runāt ar valstīm, kas vairo pasakas par diviem neaizvietojamiem "specaģentiem Petrovu un Boširovu", kuri gan Skripaļus Anglijā indē, gan ieroču noliktavas Čehijā spridzina, kā arī par dīvaino kaujas indīgo vielu "Novičok", ko Kremlis pielieto teju vai masveidā, tikai nevienu nevar noslaktēt?
Tātad emociju līmenī tādi apsvērumi ir saprotami, tikai, racionāli apdomājot, īsti pareizi nešķiet.
Interneta diskusijās pastāv kāda parādība, ko dēvē par "Godvina likumu". Tas paredz: zaudē tas, kurš pirmais salīdzinājis oponentus ar nacistiem vai Hitleru, jo šis arguments nozīmē, ka strīda dalībniekam citu argumentu vairs nav. Kaut kas līdzīgs novērojams arī politikā: diplomātisko attiecību saraušana ir pēdējais instruments ārpolitikas kompleksā (tālāk atliek tikai radikālākie varianti, arī militārie). Un tas biežāk liecina par valsts vājumu, nevis spēku.
Pavērosim situāciju no šī paša visu dalībnieku rīcībā esošā ārpolitisko instrumentu kompleksa viedokļa. Notikumi kļūs ļoti interesanti un daudz ko padarīs skaidrāku.
Krievija sākusi ilgu spēli
Lieta tāda, ka Rietumi vienkārši ir izsmēluši savas spiediena iespējas un tagad spiesti izmantot soļus, kas izskatās vismaz dīvaini. Patiesībā tie ir īsti murgi. Protams, teorētiski vēl ir virkne soļu un lēmumu, ko būtu iespējams izmantot pret Maskavu, taču skaidrs, ka realitātē Rietumu "partneriem" tie nav pieņemami.
Šķiet, pašu spilgtāko piemēru sniedz situācija ar bēdīgi slaveno starptautisko maksājumu sistēmu SWIFT. Jau ilgus gadus zināmi spēki iesaka atslēgt Krieviju no tās. Šajā laikā FK jau uzbūvējusi pati savu finansiālo sakaru sistēmu, tātad pat atslēgšanas gadījumā nekādu liktenīgu seku nebūs. Taču, neskatoties uz visām krīzēm un pārmetumiem Maskavai par pašiem fantastiskākajiem noziegumiem, Rietumi nekādi nevar to atslēgt no SWIFT. Spriežot pēc visa, viņiem vienkārši ir žēl naudas, ko viņi tādā stāvoklī zaudēs.
Atliek tikai minēt, kādi bija ASV un ES apsvērumi, kad 2014. gadā, rodoties krīzei attiecībās ar KF, tās uzreiz lika galdā smagākos trumpjus, kādi bija to rīcībā. Pie tam runa ir gan mediju un politiskās rusofobijas histērisko līmeni, gan konkrētiem soļiem, piemēram, sektorālajām sankcijām, kas patiešām bija sāpīgas noteiktām Krievijas ekonomikas nozarēm. Taču tagad situācija ir citāda.
Lielā mērā kļūst saprotama pašreizējā dīvainā, no malas šķietami bezjēdzīgā Rietumu politika, kurā savijas agresīvi izteikumi, muļķīgi pārmetumi un restrikcijas, kas Maskavai slogu nerada. Rietumi vienkārši izsmēluši sev pieņemamos instrumentus Krievijas ietekmei un spiesti skriet pa vecajām sliedēm. Tikai ar katru reizi viņi izskatās aizvien smieklīgāk un vienkārši muļķīgi.
Pie tam Krievijas arsenālā ir daudz lielāks instrumentu krājums – Krievijas vadība nesteidz uzreiz mest pasaules politikas galdā visus savus trumpjus. Tā dod priekšroku ilgstošai politiskajai partijai.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.