Ja ASV un Krievijas attiecības pasliktinās, Eiropai nav tiesību atpalikt. Un vienalga, ko par to domā Berlīnē vai Parīzē – ir jārada īpaši satraukta atmosfēra, kurā eiropieši pat nepaspēj nožēlot notiekošo, portālā RIA Novosti konstatēja Pjotrs Akopovs.
Nepaspēja ASV ne ieviest jaunās sankcijas pret Krieviju, kas iekļāva diplomātu izraidīšanu, kad Polija jau steigšus izsludināja par persona non grata trīs Krievijas vēstniecības darbiniekus. Taču tā bija tikai iesildīšanās pirms zalves – Čehijas lēmuma izraidīt 18 diplomātus un pēc "Skripaļu lietas" pazīstamos Boširovu un Petrovu apsūdzēt par sprādzienu armijas noliktavās 2014. gadā. "Tas bija lielākais uzbrukums mūsu teritorijai kopš 1968. gada," klāstīja Čehijas parlaments, valdība prasa pārējām ES valstīm nosodīt "krievu diversijas" vai pieņemt vēl kādas jaunas sankcijas.
Un to visu pavada divas Rietumiem galvenās ar Krieviju saistītās tēmas, kas plešas plašumā un spriedszē jau vairākas nedēļas: bailes no "Krievijas gaidāmā iebrukuma Ukrainā" un "Alekseja Navaļnija lēnās slepkavības cietumā". Džoana Roulinga un Benedikts Kamberbačs lūdz Putinu sniegt Navaļnijam medicīnisko palīdzību (it kā kāds to viņam būtu liedzis), Emanuels Makrons iesaka iezīmēt Krievijai kaut kādas "sarkanās līnijas", ko tai nevajadzētu pārkāpt (pārsvarā, protams, runa ir par Ukrainu), tomēr pieprasa godīgu dialogu.
Tamlīdzīgu spriedzi daudzi neizturēs, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Igaunijas eksprezidents Ilvess ne pa jokam nobijies un iesaka aizliegt jebkādus braucienus no Krievijas uz Eiropu, proti, iesaldēt visas vīzas, lai norobežotu eiropiešus no "atstumtās valsts" agresijas, kā viņš izteicās. Kā gan citādi? "Uz likmes ir Eiropas drošība. Pietiek."
Patiešām, nu jau pietiks ākstīties, viss taču ir skaidrs – jānolaiž "dzelzs priekškars", jāaizveras no Krievijas, pie viena arī Ukraina jāuzņem NATO. Nesen Ukrainas vēstnieks Vācijā tak pieprasīja nodrošināt ("pēc iespējas ātrāk un bez kādām atrunām") Ukrainas iestāšanos militārajā blokā, jo "tieši Vācija ir vēsturiski atbildīga par fašistu noziegumiem pret ukraiņu tautu". Kā tad – toreiz jūs mūs slepkavojat, tagad jums ir jāaizstāv. No kā? No tiem pašiem krieviem, ar ko toreiz karojāt! Kas tad tur nav skaidrs? Ņemiet krievu zemes, kamēr dod.
Protams, visa tā trakomāja nenāk par labu Eiropai – tur jau tāpat ir grūti laiki, arī pandēmija tikai padziļina ielaistās problēmas, bet tai uzspiež eskalāciju ar Krieviju. Kas vajadzīgs atlantistiem? Tas ir skaidrs – lai Baidena un Putina gaidāmās kaulēšanās laikā (tā šķiet Vašingtonai) ASV prezidents varētu ieņemt pēc iespējas spēcīgāku pozīciju, uzstāties kā neapšaubāms Rietumu pasaules līderis. Citādi nebūs labi, ja viņam aiz muguras Eiropā darīsies velns zina kas, - Putins meistarīgi spēlē liek galdā vienoto Rietumu šķelšanos (paši atlantisti par to visus jau pārliecinājuši), tāpēc nevajag dot viņam iespēju publiski apšaubīt to, ka Baidens ir īsts visa atlantiskā bloka virsaitis. Realitāte gan plānus sašūpo – nav jau nekādas vienotības starp ES un ASV, ne arī vienprātības pašā ES. Kur nu Eiropā – pat ES galvenajās valstīs aug pretrunas elites rindās. Vācijas valdošā partija nekādi nevar izvēlēties, kas mantos kanclera krēslu pēc Merkeles, Francijā elite nervozē sakarā ar Marinas Lepēnas augošajām izredzēm ieņemt prezidenta vietu. Kāda Ukraina, kāds Navaļnijs, kādas "sarkanās līnijas"!
Runa pat nav par to, ka lielākā daļa Eiropas elites (nerunājot jau par iedzīvotājiem) nevēlas tālāku attiecību degradāciju ar Krieviju – runa ir par problēmām pašu mājās, par problēmām ES, kas jārisina tūlīt uz vietas, nepievēršoties mākslīgi kurinātiem konfliktiem. Tomēr nav arī iespējams tos ignorēt, jo apgrozījumā jau ir vairākas tēmas uzreiz: Ukraina, Navaļnijs, "krievu slepkavas no GRU Eiropā" (vispirms nenoslaktēja līdz galam Skripaļus, tagad kļūdījās – pirms laika uzspridzināja noliktavu Čehijā) – tam visam vajadzētu ļoti biedēt eiropiešus un radīt dabisku politiķu reakciju (sankcijas!).
Tikai nez kāpēc liekas, ka visas šīs pūles ne pie kā nenovedīs – "sprādzienu noliktavā Vrbeticē" neizdosies pacelt līdz "Solsberijas incidenta" līmenim. Ne no propagandiskā efekta viedokļa, ne sekām ES un KF attiecībās – toreiz Eiropa bija stiprāk piesieta anglosakšiem (sveiki, Brexit!), piedevām liela nozīme bailēm no Trampa (ja nu viņš patiešām sazvērēsies ar Putinu pret ES?).
Tagad Eiropa vairs gandrīz nevar saasināt attiecības ar Krieviju, turklāt proatlantisko un rusofobo spēku spoiediens Eiropas elites aprindās satiekas ar eirocentriksās elites pretestību, kam ļoti negribas zaudēt reālo kontroli pašu mājās, tiecoties pēc gaisīgas kontroles pār Ukrainu.
"Sarkanās līnijas" tagad top nevis Eiropas austrumos, kur nu vēl Krievijā (atlantistiem tur neko novilkt tik un tā neizdosies), bet gan Rietumeiropas sirdī. Un tās pārkāpt – gan attiecībās ar savām tautām un nacionālo suverenitāti – būs bīstami pašai Eiropas elitei.