Lielā Tēvijas kara nogalē to bija plānots likvidēt, tomēr amerikāņu kodoluzbrukumi Japānai lika PSRS vadībai atteikties no šī nodoma. Galu galā tālā aviācija kļuva par PSRS un Krievijas kodoltriādes galveno elementu, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.
Kremļa garā roka
1944. gada rudenī Tālās darbības aviāciju (TDA), kas sekmīgi strādāja frontē kopš pirmajām kara dienām, nopietni reorganizēja. Izveidoja 18. gaisa armiju un iekļāva tajā gaisa desanta spēkus.
TDA komandieris, aviācijas maršals Aleksandrs Golovanovs savos memuāros rakstīja: "Var tikai iedomāties, kā tiktu sakauti vācieši Baltkrievijā, ja pēc sagatavotās aizsardzības pārraušanas un izejas operatīvajā telpā varētu nogādāt aizmugurē divus vai trīs gaisa desanta spēku korpusus dzelzceļu un šoseju pārtveršanai, dzelzceļa mezglu un pārceltuvju ieņemšanai, placdarmu ieņemšanai pie platiem ūdens šķēršļiem, štābu iznīcināšanai un sakaru traucēšanai."
Vēlāk tomēr desantniekus iekļāva sauszemes spēkos, un 1946. gada aprīlī uz 18. gaisa armijas bāzes atjaunoja PSRS Bruņoto spēku Tālo aviāciju (TA).
Pēc kodoluzbrukumiem Hirosimai un Nagasaki Kremlī skaidri saprata: militāri politiskās spriedzes apstākļos nepieciešama patstāvīga aviācijas vienība, kas varētu nogādāt kodolieročus tūkstošiem kilometru attālumā.
Bija nopietna problēma ar tehniku – pēckara gados bruņojumā bija tikai divmotoru bumbvedēji Tu-2 un Il-4, bet TA bija vajadzīga absolūti jauna – spēcīga mašīna ar lielu kravas celtspēju. Bet amerikāņi jau kopš 1942. gada izmantoja bumbvedējus B-29 Superfortress, kas varēja pārvarēt vairāk nekā 6 tūkstošus kilometru.
Pirmais padomju "stratēģis"
Stratēģiskās lidmašīnas izstrādi uzticēja Tupoļeva konstruktoru birojam. Likteņa ironija: padomju konstruktoriem pamatīgi palīdzēja amerikāņi. 1944. gadā Tālajos Austrumos piespiedu nosēšanos veica vairāki "supercietokšņi". Piloti likvidēja radioiekārtas un tēmēšanas sistēmas, bet citā ziņā lidmašīnas bija kārtībā.
Sagadīšanās bija ļoti veiksmīga. Lidotājs izmēģinātājs Solomons Reidels pamanījās bez jebkādas tehniskās dokumentācijas pacelt gaisā vienu no mašīnām un nogādāt Maskavā, kur to demontēja līdz pēdējai skrūvītei. Un jau divus gadus vēlāk debesīs pacēlās pirmie padomju "stratēģi" Tu-4. Lidmašīna ļoti līdzinājās amerikāņu lidaparātam, tomēr bija arī atšķirības.
Tu-4 bija smagāka, ar atšķirīgu iekšējo iekārtojumu, aizsardzības bruņojumu, sistēmām. Ar degvielas tvertnēm starpkontinentālam lidojumam turp un atpakaļ nepietika. Tātad, ja kaut kas būtu gadījies, pilotiem tas būtu ceļš tikai vienā virzienā.
Tomēr lidmašīna tika pieņemta bruņojumā. Turklāt drīz vien Tu-4 ekipāžas sāka apgūt lidojumus uz Arktiku, kur iekārtoja tā saucamos "pusceļa" aerodromus degvielas uzpildei. Tā mazo degvielas tvertņu problēma tika daļēji atrisināta. Īpaši Tu-4 vajadzībām izstrādāja sistēmu degvielas uzpildei gaisā pēc principa "spārns pie spārna".
Lidojumi "aiz stūra"
Nākamais "stratēģis" – T-16 izdevās daudz labāks. Tas jau bija bumbvedējs ar turboreaktīvajiem dzinējiem, bultveida spārnu un atbilstošu aerodinamiku. Maksimālais lidojuma attālums bija palielināts gandrīz līdz 6 tūkstošiem kilometru, pie tam lidmašīna varēja uzņemt deviņas tonnas bumbu, arī kodolbumbas, pacelties un nosēsties uz aerodromiem ar zemesceļa joslu.
Sākās lidojumi uz Atlantijas ziemeļu daļu vai, kā izteicās piloti, "aiz stūra" – tas nozīmēja, ka jāapliec Kolas pussala, jānolido gar Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas un Lielbritānijas robežām. Tika pievērsta uzmanība arī Klusā okeāna reģionam –padomju aviācijas aktivitāte tajā vairākkārt pieauga.
Tu-16 ražoja desmit gadus, no konveijera nonāca pusotrs tūkstotis lidaparātu. Bumbvedēju pastāvīgi modernizēja, pielāgoja jauniem uzdevumiem. Uz tā bāzes izstrādāja aptuveni pussimtu modifikāciju: radiolokācijas izlūkošanas lidmašīnu, traucējumu aparātu, degvielas uzpildītāju, raķešnesēju, pretzemūdeņu, pretkuģu variantus utt. Arī pirmo padomju reaktīvo pasažieru lidmašīnu Tu-104.
Tu-16 ekspluatēja 40 gadus. Pēdējo norakstīja 1993. gadā. Šīs mašīnas tika piegādātas Ķīnai, Ēģiptei, Irākai un Indonēzijai, piedalījās vairākos konfliktos Tuvajos Austrumos un karā Afganistānā.
Leģendārie "Lāči"
Gandrīz vienlaikus ar Tu-16 darbs ritēja pie stratēģiskā bumbvedēja pa palielinātu darbības attālumu – Tu-95. Tam vajadzēja uzņemt kodolbumbu ar vismaz 5 tonnu msu, nogādāt no galvenā domājamā pretinieka – ASV – teritorijā un atgriezties.
Planieris grūtības neradīja, lielākās problēmas sagādāja spēkiekārtas izvēle. Galu galā tika nolemts aprīkot bumbvedēju ar četriem motoriem, tomēr, par spīti vispasaules tendencēm, tie bija turbopropelleru, nevis turboreaktīvie dzinēji. Pie tam lidmašīna sasniedza līdz 900 km/h ātrumu un varēja pārvarēt vairāk nekā 12 tūkstošus kilometru ar lietderīgo kravu līdz 12 tonnu apmērā.
Aukstā kara gados Tu-95 izpildīja vairāk nekā tūkstoš lidojumus, patrulējot NATO valstu robežas un demonstrējot padomju aviācijas iespējas – nogādāt kodolbumbu jebkurā Zemes nostūrī.
Par "lāčiem" Rietumos iedēvētie lidaparāti joprojām ir ātrākās turborpopelleru lidmašīnas pasaulē. Līdz ar virsskaņas Tu-22M3 un Tu-160 to pilnveidotās versijas ir svarīgākais kodoltriādes elements.
Pērn tika izmēģināja Tu-95MSM. Bumbvedējs saņēmis jaunas vadības sistēmas, avioniku, navigācijas iekārtas, bruņojuma kompleksu. Tā iespējas ir pieaugušas gandrīz divkārt.