Tāpēc svilpj lodes, sprāgst šāviņi, rēc ārzemju spēku tanku un lidmašīnu dzinēji. Baltijas valstu ilggadējā dalība NATO nesusi objektīvu rezultātu – nacionālās drošības manāmu degradāciju, konstatēja militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
Pirms 17 gadiem Latvija, Lietuva un Igaunija oficiāli iestājās Ziemeļatlantijas aliansē. 2004. gada 2. aprīlī Briselē notika jauniņo iestāšanās ceremonija NATO – karogkātos pie bloka galvenās mītnes parādījās Baltijas valstu, Bulgārijas, Rumānijas, Slovākijas un Slovēnijas karogi.
Diezin vai Baltijas valstīm vajadzēja spert tādu soli. 2004. gadā tām nekas nedraudēja, bet tagad visa to pastāvēšanas jēga sarukusi līdz drudžainiem karadarbības gatavošanas darbiem. Pats par sevi saprotams – ar Krieviju. Tā nevienu neapdraud, tomēr adekvāti atbild uz alianses militārās aktivitātes provokatīvo pieaugumu savu robežu tuvumā. Bezjēdzīgā militarizācija NATO paspārnē noved pie tā, ka dzīve Baltijas valstīs ar katru gadu kļūst aizvien bīstamāka. Bet plāni bija pavisam citādi.
Lietuvas dalība NATO balstās uz konstitucionālas nostādnes – nodrošināt valsts drošību un neatkarību, pilsoņu labklājību, pamata tiesības un brīvības. Protams, NATO ir "svarīgākais drošības garants". Kādu gan citu iemeslu dēļ vēl Lietuvas kājniekiem vajadzētu aiziet mežos, lai apgūtu prasmes cīnīties no slēpņiem?
Latvija apliecināja, cik nozīmīgas no reģionālās drošības viedokļa ir NATO armijas bāzes Lielvārdē un Ādažos, kā arī Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misija ar ārvalstu kara aviācijas spēkiem. Kāpēc gan citādi Zemessardzes vienības apņēmīgi gatavojas kaut kādām "krīzes situācijām" pilsētas apstākļos?
Igaunijai NATO nozīmē līdzdalību drošības un stabilitātes nodrošināšanā, ko rada spēcīgākā militārā organizācija pasaulē. To iezīmē alianses starptautiskais bataljons Tapas pilsētā – 110 km attālumā no Krievijas robežas.
Aizvadīto 17 gadu laikā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas bruņotajos spēkos nav parādījusies neviena kara lidmašīna vai tanks, nerunājot jau par kara kuģiem (patruļas kuteri neskaitās). Trīs valstis vēl aizvien ir teritorija ārvalstu spēku manevriem, ērts placdarms karam austrumu virzienā, lielgabalu gaļa lielajā ģeopolitiskajā spēlē.
Karaspēku izvēršanas zona
Rietumu eksperti pilnā sparā modelē karu Baltijas jūras austrumu daļā. NATO militāristi aizgūdamies piedāvā glābšanas receptes. Piemēram, Polijas Sauszemes spēku bijušais komandieris ģenerālis Valdemārs Skšipčaks uzskata par nepieciešamu jaunu militāro savienību Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Zviedrijas un Somijas sastāvā – ar NATO spēkiem nākamajā karā nepietiks.
Jaunā projekta būtība – sešu valstu aizsardzības potenciāla integrācija, militārās pārvaldes vienotas sistēmas formēšana, NATO operatīvo iespēju paplašināšana uz jūras bāzu un aerodromu rēķina neitrālās Zviedrijas un Somijas teritorijā. Tālāk vajadzētu sekot "apņēmīgākai reakcijai uz Krievijas aviācijas provokācijām Baltijas jūras debesīs" un "pārsvara gūšanai pār Krievijas Baltijas floti" (iesaistot Zviedrijas un Somijas Jūras kara spēkus). NATO kara kuģu Baltijā varētu arī nepietiks, jo "galvenos jūras spēkus Ziemeļu jūrā un Atlantijas okeāna ziemeļu daļā nāksies izmantot karaspēka pārvietošanai no ASV un Kanādas". Turklāt aliansei vajadzīgs pārsvars gaisā, jo "cīņā par Baltijas valstīm tam būs izšķiroša nozīme, tostarp arī operācijās pret pretinieka sauszemes spēkiem".
Tamlīdzīgi reģionālā miera stiprināšanas projekti to īstenošanas gadījumā var padarīt "Baltijas placdarmu" gandrīz neapdzīvotu. Tomēr Zviedrijas Aizsardzības pētījumu institūts (Totalförsvarets forskningsinstitut, FOI) jau iesaistījies hipotētiskā konflikta analīzes darbā.
No "neitrālo" zviedru pētnieku viedokļa, Krievijai priekšrocības dāvā lielie un teicami ekipētie Sauszemes spēki ar vērā ņemamu kaujas pieredzi: "Krievija ir labāk sagatavota lielam karam, nekā NATO". Eiropas apvienotie spēki var gūt pārsvaru, vienīgi koordinējot visu valstu darbības un domstarpību trūkuma apstākļos. Galveno problēmu NATO rada bruņoto spēku izkliedētība visā Eiropā un zemais cīņas gatavības līmenis. Armijas (vairāku armiju) grupējuma savākšāna vienā virzienā ir sarežģīta un ilgstoša operācija. Sižeta tālākajā gaitā nav izslēgts kodolieroču pielietojums. Tātad neviens negarantē Latvijai, Lietuvai un Igaunijai pastāvēšanu pēc kara.
Šķiet, zviedri nemaz nevēlas iesaistīties cīņā ar Krieviju un iesaka partneriem Eiropā "atteikties no tieksmes iegūt līdera pozīcijas visās jomās", radīt lētu un efektīvu "savaldīšanas" potenciālu klasisko armiju vietā.
Arī vācu analītiķi prognozē Baltijas valstīm "nopietnas problēmas", sākoties militāram konfliktam ar Krieviju. Jebkura kara panākumi par 90% ir atkarīgi no loģistikas. Liels skaits ceļu un tiltu Austrumeiropā nav piemēroti smagās bruņutehnikas pārvietošanai. Iepriekš mācību loģistiskās operācijas gaitā vairāki amerikāņu tanki iestrēga tunelī, bloķējot satiksmi (Polijā). Tagad NATO strādā pie iespējām mēneša laikā pārvietot aptuveni 50 tūkstošus karavīru. ASV Atlantijas piekrastē izveidots jauns dienests militārā kontingenta pārvietošanai pāri jūrai, tomēr pati interesantākā doma ir sekojoša: "Ja alianse vispar vēlas aizsargāt savus sabiedrotos ziemeļaustrumos, tai jāapsteidz Krievijas trieciens".
"NATO 2030" perspektīvas
Lai nu būtu, kā būdams, partneri nesaskata mierīgas nākotnes perspektīvas Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. 17 "drošības stiprināšanas" gadi vienkārši ir izsvītroti no vēstures, militārie budžeti – 2% no IKP, miljardiem eiro – izšķiesti vējā. Kas gaidāms nākotnē?
NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē martā alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nāca klajā ar "nopietnu globālo izaicinājumu" sarakstu. Tas ir savdabīgs reitings – faktori, kas apdraud kolektīvos Rietumus, pēc Briseles un Vašingtonas domām. Pirmais un galvenais – "Krievijas destabilizējošā darbība". Otrs nozīmīgākais – "terorisma draudi", un nez kāpēc tikai piekto vietu ieņēmusi "Ķīnas augšupeja". Stoltenbergs svinīgi konstatēja, ka NATO valstis kopīgiem spēkiem varēs "tikt galā ar šīm problēmām". Tātad neatkarīgās Krievijas un Ķīnas dinamiska attīstība apdraud Ziemeļatlantijas alianses pastāvēšanu, un ar to vajagot cīnīties.
NATO militārā aktivitāte ir labi pārskatāma. Baltijas valstīm lemta alianses neadekvāto stratēģiju un progemmu agresīvā izplatītāja, ārvalstu bruņoto spēku bāzes un poligona loma. Reģiona aizsardzība ir mīts. ASV un to sabiedroto armiju taktika atspoguļo uzbrukuma militāto operāciju pārsvaru, centienus sagraut pretinieku visīsākajā laikā un viņa teritorijā. Kad ātri neizdodas, stratēģija "uzkaras" (kā, piemēram, Afganistānā), un sākas "varonīga" spēku izvešana, kuri esot pavēruši iedzimtajiem "ceļu pretī gaismai".
Krievijas gadījumā ātri neizdosies, tāpēc ASV un NATO vēl ilgi mīdīsies "Baltijas lauciņā" un atņems Latvijai, Lietuvai un Igaunijai normālu, miermīlīgu attīstību, sargājot no labām kaimiņu attiecībām ar Krieviju.