Arī es sadomāju piedalīties apšaudē nelielajā "pieminekļu karā", kas izvērsies Latvijas un Krievijas starpā. Tā sakot, vietējā mēroga kaujas: memoriāls lielgabals padomju karavīru apbedījuma vietā, kuri gājuši bojā cīņās par Latvijas atbrīvošanu no fašistiem nelielā pilsētiņā Daugavas krastā, un stēla latviešu strēlnieku piemiņai dzīvojamo māju rajonā pilsētā Ņevas krastos.
Vispirms, mēnesi pirms notikumiem Latvijā demontēja pieminekli Sanktpēterburgā, pēc tam – Jēkabpils. Tas deva ieganstu latviešu žurnālistiem pārmest Krievijai divkosību. Sak, piemineklis krieviem ir pareizs, latviešiem – ne. Bet vai tad tā nav divkosība – nesaskatīt acīmredzamo starpību starp abiem monumentiem? Lielgabals stāvēja pilsētas nomalē, nevienam netraucēja, sargāja kritušo kareivju mieru un bija iekļauts līgumos par apbedījuma vietu aizsardzību.
Obelisks dzīvojamo māju kvartālā tika uzstādīts patvaļīgi, bez atļaujas, teju vai mazuļu smilšu kastē, pagalma vidū. Protams, vecākus neiepriecināja piemineklis, kas atgādina kapakmeni, turklāt bērniem tas radīja traumu risku. Nevis vēstures, bet slimību vēstures piemineklis.
"Nolādēta" vieta
"Ir vietas, par kurām cilvēki dažreiz saka, ka tās ir "kā nolādētas". Kāds konkrēts ceļa posms, kur bieži notiek avārijas, kāda ēka, kur vairākkārt izcēlies ugunsgrēks vai notikušas citas nelaimes, kādas tirdzniecības telpas, kur iekārtojušies uzņēmumi drīz spiesti pārtraukt darbību, secinot, ka bizness nesekmējas."
Tas nav teikts par stēlu Pēterburgā. To portālā la.lv rakstīja Māris Antonēvičs, spriedelējot par vandāļu nozagto lielgabalu Jēkabpilī. Latvijas nolādēto vietu atlasā viņš pievienoja arī laukumu Brīvības ielas vidū, kur reiz bija Ļeņina piemineklis, bet par godu Latvijas simtgadei bija novietota dīvaina elektroniska arka, kas ieguvusi apzīmējumu "Ļeņina bikses".
"Tāpat Pārdaugavas "briesmeklis", kas kļuvis par "krievu pasaules" ideoloģijas kulta vietu un nav skaidrs, ko ar to darīt," Antonevičs jau izsakās arī par Rīgas Atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem veltīto pieminekli. Patiešām, latviešu nacionālistiem tā ir nolādēta vieta, jo turp ik gadus 9. maijā plūst krievvalodīgās Latvijas straumes. Protams, nacionālisti sapņo, lai komplekss reiz pazustu, gluži kā lielgabals no Jēkabpils.
Kāpēc gan neatmest divkosību un nepieņemt, ka stēla Pēterburgā vietējiem iedzīvotājiem bija tāda pati "nolādēta vieta". Neviens tak nerakņāsies pa obeliskā iekaltajiem datiem, kuri stāsta: domājams, tas veltīts cara tētiņa pusē karojušajiem latviešiem. Lielai daļai Krievijas iedzīvotāju latviešu strēlnieku asociējas ar "sarkano teroru", zemnieku dumpju apspiešanu, ar Gulagu pamatlicējiem.
Atliek pieminēt, ka 1918. gada septembrī, "sarkanā terora" sākumā, starp ČK centrālā aparāta darbiniekiem (781 cilvēks) 278 bija latvieši, no 70 komisāriem – 38.
Par argumentu līmeni
Arī citi fakti norāda, cik atšķirīga Latvijā un Krievijā ir attieksme pret pieminekļiem, kuri vēstures kontekstā novērtēti pretrunīgi. Latvijā publiskajā telpā (es nerunāju par komentāriem internetā) par padomju pieminekļiem, arī par monumentu Pārdaugavā, skan tādi epiteti, kā "krāms" un "mēsls". Tādus salīdzinājumus Latvijā labprāt liek lietā pazīstami publicisti. Nespēju iedomāties, ka kaut ko tādu atļautos Krievijā.
Kas pelnījis pieminekli?
Vieta, kur agrāk stāvēja Ļeņina piemineklis, tagad saucas ne Ļeņina, bet Brīvības iela, savukārt vieta, no kuras aizvests strēlniekiem veltītais obelisks, vēl joprojām ir Latviešu strēlnieku iela.
Oficiālā latviešu ideoloģija piemiņu vērtē visai aizspriedumaini. Dīvaini, ka Ļeņina vārdu, kurš dāvāja brīvību Latvijas Republikai, Latvijā nolād un cenšas aizmirst.
Lūk, ko, starp citu, savās atmiņās rakstīja viens no Sarkanās armijas pamatlicējiem, latvietis Jukums Vācietis par to, ka boļševiku uzvara deva brīvību Latvijai, jo ne cara tētiņš, ne Pagaidu valdība ne dzirdēt neko negribēja par guberņu autonomiju:
"Latvieši nevarēja palaist garām to izdevīgo vēsturisko momentu: viņiem vajadzēja atbalstīt Krievijas padomju varu ar ieročiem rokās, lai gala rezultātā gūtu brīvu Latviju. Šinī jautājienā bezpartejisko latviešu un latviešu lielinieku ceļi gāja pagaidām cieši līdzteku. Mums, latviešiem, vajadzēja pabalstīt Krievijā to partiju, kura atzina mūsu brīvību un patstāvību. Un tāda bija Krievijas lielinieku partija. Citas Krievijas partijas negribēja nekā dzirdēt par mazo tautiņu neatkarību."
Taču, kā redzam, šajā gadījumā uz pateicību nav vērts cerēt. Varu pat izteikt pieņēmumu par to, kā Pēterburgā, Latviešu strēlnieku ielā parādījās "nejaušais" obelisks. Iespējams, skulptori to izveidoja un uzstādīja par saviem līdzekļiem, cerībā saņemt Latvijas vēstniecības pateicību. Taču, nesagaidījuši nekādu pateicību, konvertētu skaidrā naudā, nolēma savu daiļdarbu nojaukt.
Lai nu kā, iespējams, Latviešu strēlnieku ielā parādīsies piemineklis. Tikai, protams, ne bērnu rotaļlaukumā.