Nesen, 21. februārī, Starptautiskajā valodas dienā, Latvijas prezidents Egils Levits uzrunāja skolēnus un latviešu valodas un literatūras skolotājus. No viņa izteiktā izriet, ka šajā dienā prezidents svinējis nevis kādu abstraktu valodu, bet gan ļoti konkrētu – valsts valodu. Tā kā pasaule pagaidām vēl nesvin Starptautisko latviešu valodas dienu, kāpēc gan to neieviest Latvijā un aizliegt šajā dienā runāt jebkādā citā, it īpaši krievu valodā?
Galvenā nostāde uzrunā, ko, starp citu, jau iesaka noklausīties nodarbībās skolās (iespējams, drīz tā būs akmenī kalta līdz ar Levita sacerēto Satversmes preambulu), ir tāda: latviešu valoda spēj saliedēt Latvijā dažādu tautību cilvēkus. Protams! Kā gan mums tas agrāk neienāca prātā?!
Viņš lika sevi iemīlēt. Vai neko labāku izdomāt nevarēja?
Neviens jau to neapstrīd. Ir tikai viena finese. Mazākumtautības – vairāk nekā trešā daļa valsts iedzīvotāju – labprāt un ar cieņu atzītu latviešu valodas priekšroku Latvijā, ja ne viena krievu tautas gudrība – "Ar varu mīļš nebūsi". Nē, saprotiet mani pareizi, – var piespiest baidīties, var sodīt, var padzīt no darba. Tomēr nevar piespiest iemīļot un pie tam aizliegt mīlēt to, kas tev dārgs un tuvs.
Var izdzēst kirilicu no ielu nosaukumu plāksnītēm pilsētās un ciemos. Te, biedri latvieši, jūs esat vinnējuši, jums ir administratīvais resurss. Var likvidēt bukletu krievu valodā ar aicinājumu sievietēm pārbaudīt iespējamu krūts vēzi. Bravo, cēlsirdības kalngali! Apstāties nedrīkst, jāiznīdē krievu valoda skolās un augstskolās. Vieds gājiens. Visbeidzot jāaizliedz telekanāli krievu valodā – patiešām, nosvērts solis. Sirmgalvji, kas līdz šim skatījās "teļuku", tagad skries uz latviešu kanāliem integrēties un saliedēties zem lielās un varenās latviešu valodas karogiem. Nu, ja arī kāda vecenīte skriedama iekritīs grāvī, pie kā būs rakstīts tikai valsts valodā: "Uzmanību, notiek remonts", pati vien vainīga – vajadzēja integrēties agrāk. Tikai pēc tādiem gājieniem neliekuļoti pieprasīt mīlu un cieņu – vai nu tie ir muļķības kalngali, vai cinisma apogejs.
Šķiršanās un krievu uzvārds!
Veltos mēģinājumus saliedēt sabiedrību ar vardarbīgām metodēm teicami ilustrē kādas manas paziņas ģimene. Katja ir krieviete, viņas vīrs – latvietis, kopā dzīvo jau ilgi, viņu dēlam ir 15 gadi. Pēdējā laikā vīrs tīši mājās skaļi slēdz iekšā latviešu dziesmas, lai viņa "ātrāk integrētos". Lai arī latviešu valodu Katja zina ļoti labi. Skatoties uz tādu eksperimentu, tik līdzīgu izmēģinājumiem, ko īsteno Latvijas valdība, dēls mammai teica: "Laikam tētis tevi vairs nemīl..."
Nē, skaidrs, ka mazākumtautības, proti, krievus Latvijā nemīl pārlieku stipri. Tikai neprasiet atbildei kaut kādas siltas krievu jūtas, ja ieslēdzat savu mūziku visā skaļumā, bet krievu dziesmas vienkārši izslēdzat.
Nesen Mārtiņš Kaprāns, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks, starpkultūru stereotipiem veltītā pētījuma līdzautors, krievu un latviešu attiecības raksturoja – pieņemoša atsvešināšanās. Tas ir, nav skaidrs, no kura gala ķerties klāt. It kā atsvešināšanās ir slikta lieta. Bet tā nav vienkārša atsvešināšanās, tā ir pieņemoša... Tomēr atsvešināšanās.
Svētā vientiesība – latviešu medijos lasāmas izbrīnītas piezīmes. Piemēram, kāda latviete stāsta, ka izaugusi vesela valstij naidīga paaudze. To viņa redzējusi pašvaldību vēlēšanās – ir liels skaits balsstiesīgu jauniešu ar latviešu uzvārdiem, kuri ļoti labi runā latviski, bet balso par "Saskaņu" un principiāli nerunā latviski, lai arī prot. Viņa uzskata, ka ne velti latviešu vidū valda pārliecība: latviešu puišiem nevajag precēt citu tautību meitenes, jo mazdūšības dēļ jauktajās ģimenēs bērnus audzinot krievu garā, lai izpatiktu sievai.
Bet kāpēc tad viņi balso nepareizi, runā nepareizajā valodā? Varbūt tās ir blaknes pēc pārlieku skaļas latviešu mūzikas? Aū, prezidenta kungs!
Starp citu, pēdējā laikā latviešu pusaudži ne īpaši ciena dzimto valsts valodu un dod priekšroku angļu mēlei, tāpēc vispār nav skaidrs, uz kāda pamata mēs varētu saliedēties. Varbūt ņemsim par pamatu vietējo alu?